Pirmās traumas terapija

Atbrīvošanās no izdabāšanas. Manā dzīvē viss bij sagājis škērsām. Es biju neirotikis, kurš netika galā ar savu dzīvi un patstāvīgi no tā cietu.

Visi mani iepriekšējie mēginājumi uzlabot manu haotisko dzīvi cieta neveiksmes, un es biju izmisumā. Nekas nebija tā kā es vēlējos. Es pat īsti nezināju ko es gribu, tikai lai būtu labāk, vieglāk un vienkāršāk.

Kad iepazinos ar Ilutu es no vińas pat pieprasīju vai nevar satikties klātienē? Jo likās, ja es vińu satikšu un redzēšu tad terapijas būs daudz vērtīgākas un vai vińa vispâr man spēs palīdzēt! Cik labi, ka es paklausîju savai intuīcijai un piekritu nodarbībām pa Skype, nevis sadusmoties, kārtējo reizi piepūsties un nospriest - man atkal neveicas!

Es biju pretrunu un vēlmju sapīta. Pat kārtīgi saplānotās lietas atliku uz vēlāku laiku un iesāktos darbus nevarēju novest līdz galam. Plēsos vai pušu izpatīkot citiem, tai pašā laikā vińus visus vainojot kā man vińu dēł tādai izpalīdzīgai jābūt. Kā man patika žēloties un tēlot upuri!Bet to jau es sapratu tikai tagad, pēc terapijām ar Ilutu. Es nogāju to visgrūtāko ceła posmu kopā ar Ilutu, par to man ir neizsakāms prieks par sevi un dziła pateicība vińai.

Tagad es saprotu kas es esmu. Es jūtu un redzu sevi. Es vairāk sev nemeloju, es cienu sevi un lepojos ar sevi. Es pieńēmu savus vecākus tādus kādi vińi man ir, un es iemācījos priecāties par dzīvi un mīlēt neko neprasot par to pretim.

Es pat nezināju, ka tā var justies. Tā brīvi no bailēm un raizēm, ar pasakainu mieru sirdī. Man sākas jauna dzīve. Mana dzīve, mana izvēle un mana laime, manis pašas izveidota!Es pamazām kłūstu tāda, kādu visums un daba mani ir izveidojuši... bez izkropłojumiem....Man vairāk nav bail pateikt ko es gribu, ko es jútu, kas man patīk vai nepatīk. Man patīk tas, kā es tagad jútos. Man vairāk nav tās absurdās vēlēśanās visiem palïdzēt, bút labākai par citiem, kaunēties no kautkā par kautko, bailes izdarīt kautko ne tā, ja nu kādam tas nepatīk.Tagad Es jútos brīva, un laimīga. Viss ir mans, manis izvēlēts un ja man kas nepatīk, es vienmēr to varu izmainīt. “

Brīvība no veģetatīvās distonijas - panikas lēkmēm, trauksme, bailes apčurāties publiskā vietā. Ir bijušas dažādas situācijas, un pilnīgi citādas reakcijas kā agrāk. Piemēram - man salūza auto, mani un mazo no rītiem darbā/skolā nogādāja vīratēvs. Pirmajā dienā domāju kā nu būs. Jo šādas situācijas man radīja to lielo diskomfortu (vajadzību uz wc, sirds dauzīšanos, vēlmi izkāpt no auto). Bet nekas no tā nenotika. Protams reizēm piezagās kāda doma, a ja nu tomēr… Bet ķermenis uz to nereağēja. Vienkārši fantastika. Es braucu mašīnā kā normāls cilvēks. Tā, kā es to darīju kādreiz. Es vienkārši braucu,izbaudīju, ka mani ved. 

Arī darbā jutos daudz mierīgāk. Jūtu sevī vairāk pārliecības par to kas esmu un ko daru. Mazāk ņemu galvā citu teikto. Dzīvot ir kļuvis vieglāk. Un šonedēļ notika tā, kā teici audio ierakstā - tu darīsi to, par ko pat kādreiz nevarēji iedomāties, ka varētu to darīt. Man viena no tām lietām ir darbā, kad direktors ved viesus izrādīt uzņēmu, bieži nodomāju, es nekad nevarētu un negribētu būt viņa vietā. Bet šonedēļ līdzīga situācija pienāca. Man bija jāved auditore runāt ar strādnieci. Un varu teikt, ka bija pat forši. Un bez diskomfortiem. Runāju krieviski, no kā vienmēr esmu centusies izvairīties. Un es sapratu, ka es varu. Tikai jānojauc tie mūri, ko esmu sev sacēlusi apkārt. 

Ja vēl vasaras sākumā domāju, ka viss, ar mani ir cauri, un nekas man nevar palīdzēt (arī 4 reizes pie iepriekšējā psihoterapeita pilnībā neko nedeva), tad tagad saprotu, ka tikai es pati varu sev palīdzēt un sevi celt, pateicoties instrumentiem ko esi iedevusi. Ja pārējie cilvēki, kuri cieš no dažādiem diskomfortiem, zinātu un spētu noticēt tam, ka tas tiešām strādā, pasaule kļūtu daudz labāka, viņi ieraudzītu, ka spēj dzīvot pavisam citādi.

Šobrīd varu teikt, ka esmu kaut kādā līdzsvarā ar sevi. Ja sevi salīdzinu ar plaukstošu ziedu, tad jau kļūstu par palielu pumpuru. Un tas viss pateicoties Tev! Paldies, Iluta!'' 

Lai spētu piefiksēt pārmaiņas, aptaujāju cilvēkus, ar kuriem esmu pastāvīgā kontaktā, jo ir sajūta, ka viss notiek, mainās pats par sevi un tikai atsaucot atmiņā, kāda es biju pirms 3 mēnešiem, es spēju ieraudzīt atšķirību. Un atšķirība ir. Kāpēc es vispār vērsos pie Tevis: ar mani viss it kā bija kārtībā, dzīvoju pat ļoti sakarīgu dzīvi, tikai tajā nebija ne jēgas ne garšas. Jau kādu laiku iepriekš biju ar sevi sākusi strādāt un jau blāvi saskatīju dažādas bailes, iekšējos konfliktus, destruktīvas pārliecības, kas tikai radīja vēl lielāku apjukumu un spriedzi, jo nezināju, no kurienes tas manī radies un ko ar to visu darīt – neviens man to nevarēja pateikt. Visvairāk mani satrauca tas, cik viegli aizkaitināma un neapmierināta es biju – ar sevi, citiem, savu dzīvi. Mani kaitināja viss – sākot ar jauniešiem uz ielas un tantiņām transportā beidzot ar maniem dzīvokļa biedriem. Tad vēl mūžīgā apātija, enerģijas trūkums, nevēlēšanās neko darīt, motivācijas trūkums (par spīti apmeklētajiem semināriem un izlasītajām grāmatām).

Protams arī bailes – no kritikas, no autoritatīvām personām, bailes, ka nesanāks, ka nemācēšu. Mani vienīgie virzītājspēki darbā bija – bailes no soda (ka salamās, ka kritizēs) un vēlme izpatikt (ka palielīs, pieņems).Tad nu beidzot – kas tad ir mainījies un ko esmu ieguvusi? Pirmkārt, fakts, ka es esmu uzrakstījusi iepriekšējo atkāpi, jau ir viens fantastisks panākums! Vispirms jau apzināties, saprast un ieraudzīt savas bailes, reakcijas un pārliecības. Nākamais – izprast tās- no kurienes tas manī, kāpēc es tā rīkojos/ domāju/ reaģēju. Un visbeidzot beigt bēgt, slēpties, pieņemt, ka tas, kas ir bijis un noticis – tā ir daļa no manis un tagad man ir dota iespēja iziet no šī apburtā automātisko reakciju apļa un iepazīt sevi no jauna, reaģēt pa jaunam, skatīties uz situācijām ar pilnīgi citām acīm.

Apzinātība, kas ir iegūta terapijas (un arī kursa) laikā – tā ir vislielākā dāvana, ko ne ar kādu naudu nevar atlīdzināt. Un tieši apzinātība atslēdz durvis uz to, ko sākotnēji meklēju es un daudzi citi – tās lielās pārmaiņas. Apzinātība it kā ir ceļš uz mērķi vienlaicīgi pati kļūstot par mērķi (tā laikam saka par visiem ceļojumiem- ka mērķis ir pats ceļš).Un tam visam pa virsu es, protams, varu uzskaitīt daudz jo daudz dažādus patīkamus bonusus, kas ir notikuši šo triju mēnešu laikā – ir sakārtojušās, uzlabojušās, restartējušās attiecības ar līdzcilvēkiem, esmu brīva no aizvainojuma, upura lomas, vairs nejūtu sevī vajadzību glābt pasauli un vainas sajūtu, ka nevaru to izdarīt, vairs netiecos pēc uzslavām un nebaidos no kritikas – eju, darbojos, mācos, pieņemot, ka man var arī neizdoties, bet arī tas būs ok. Un pats galvenais – vairs netērējot enerģiju uz visu to, ko aprakstīju iepriekš! Man beidzot ir spēks un gribēšana izdarīt vairāk par obligāto minimumu – es iesaistos jaunos projektos, realizēju sevi darot to, kas man padodas, tiekos ar draugiem, izbaudu sarunas. Un mans draugs, kurš iepriekš baidījās no manām reakcijām, nesaprata, kā ar mani runāt, ko teikt/ neteikt, lai tikai mani nesadusmotu – vienkārši peldas miera un harmonijas jūrā, jo Sniega karalienes sirds ir atkususi un es ar katru dienu varu un gribu dot viņam arvien vairāk.

Es nevaru vienā teikumā, pat ne vienā lapā ietilpināt ieguvumus no šīs terapijas. Bet interesantākais vēl ir tikai priekšā... es turpināšu strādāt, meklēt, likt to puzli kopā. Tās zināšanas, ko Tu piedāvā ir kaut kas varens! Kaut vairāk būtu to, kas atrod ceļu pie Tevis un ar Tavu palīdzību- paši pie sevis! Paldies ????
Ar sveicieniem, “

Brīvība no bailēm saslimt. Es visu atvaļinājumu pētiju savas jaunās sajūtas, gan vēroju vai parādās bailes no slimībām, gan satiku savus vecākus un citus radus un sajutu cik palicis viegli un brīvi ar viņiem komunicēt,vispār komunikācija ar cilvēkiem ir tik forša, varu skatīties acīs un justies brīvi, agrāk tā nevarēju, bija barjera, neparliecinātība par sevi. Skatos uz sava dēliņa ādu kas bija nosēta ar papiloma kārpām, kad uzsākām terapiju un tagad tā ir gandrīz pilnībā sadzijusi,visas kārpiņas ir prom.

Vispār bija sajūta ka visi attiecas pret manīm savādāk. Esmu ieguvusi jaunu sajūtu- tādu kā Piederības sajūtu. Pirms terapijām es nekad nekur nejutos piederiiga, iederīga, visu laiku vajadzēja mainīt ārējos apstākļus, dzīves vietas, valstis, darba vietas un katru reizi sajūta ka neesmu Tur iederīga, ka tā nav Mana vieta, tas ljoti trauceeja dziivot. Tas ir pazudis, šādu sajūtu vienkārši vairs nav. Un vēl ir pašā kodolā tāda kā sava spēka apzināšanās, uzticēšanās dzīvei, nav kaut kāda pozitīvā domāšana vai sevis iedvesmošana, vienkārši apziņa ka es Esmu un ar mani viss ir kārtībā.

Es varētu daudz un dikti rakstīt par dažādajām izmaiņām iekšēji ko izjūtu visu laiku. Visas šīs pārmaiņas ir piedevušas dzīvei citas krāsas, citu garšu.

Procesa vidū, kad stāvoklis pasliktinājās un ārā nāca dažādi fiziskie simptomi caur sāpēm, tik un tā jutu ka tas ir uz labu uz pārmaiņām. Zinu ka pakāpeniski vēl daudz kas mainīsies un ka vēlos šo iesākto darbu turpināt.

Tas, ka savā dzīves kritiskākajā momentā atradu Tevi ir mans dzīves lielākais ieguvums, pateicoties tam ka esi mana Psihoterapeite arī manu bērnu dzīves kļūst labākas, jo tagad redzu cik svarīgi ir ”ārstēt māti”.

Sveika, gribēju "atrādīties" - darbā man piedāvāja augstāku amatu, to ko vienmēr gribēju :) ir nedaudz satraukums kā būs, bet esmu priecīga! Liels paldies Tev par to, ka palīdzēji man tikt uz ceļa :):)Es jūtu, ka esmu pašpārliecinātāka, ir arī tāda sajūta, ka racionālāk un adekvātāk reaģēju uz apkārtnotiekošo. Šobrīd man ir tāda viegluma sajūta, ka viss izdodās un, ka pēdējā laikā viss viegli nāk Man gan tieši vakar bija slikts miegs, jo es sāku tā intensīvāk gatavoties kāzām un tas rada nelielu stresu, saprotot, cik daudz kas vēl jāizdara Bet kopumā es jūtos ļoti stabili un panikas lēkmes vairāk nav bijušas :)

 Varu padalīties, ka pēc pirmajām trijām terapijām, ļoti veiksmīgi esmu atradusi jaunu darba vietu. Tas viss bija bez piespiešanās, brīvi. Kaut arī pusgadu, paralēli esošajam darbam, biju jauna darba meklējumos, bet bez rezultātiem. Bija valodas barjera, kas tagad ir samazinājusies, esmu kļuvusi drošāka komunikācijā. Un vēl...varbūt pārsteidzos ar novērojumu, bet sazinoties ar mammu caur whatapp brīvdienās, bija patīkama sajūta, runāju ar viņu un bija sajūta, kad esam satuvinājušās. Tēta slimības saasinājumu uztvēru šoreiz mierīgi, dabīga bija sajūta, ka nav vērts stresot, raudāt, jo es neesmu klāt un nevaru palīdzēt... Ik pa brīdim izsaku domās pateicību, ka esmu atradusi Tevi un Apzināšanās skolu. Pat lasot kādu literatūru, jau apzināti prāts man uztver man vajadzīgo un lieko atsijā, horoskopu lasīšana atkrita dabīgi. 

Atsauksme par individuaalo terapiju. ...
Katrs riits iesaakas vienaadi. Piecelies un neko negribas dariit, atcelju visu uz riitdienu, jo riit tachu es to izdariishu. Bet cits riits saakas taapat un taapat un taapat. Ar soliishanu izdariit riit, ar smagumu kruutiis un velmi sarauties un paguleet. Un tad Tu peeksnji saproti, ka kautkas nav taa, ka shis staavoklis jau velkas ilgaaku laiku....kautkas ir noticis, ar ko es pati netieku galaa. Un kas notiek? Es saprotu ,ka man ir vajadziiga paliidziiba.

Pirmaa doma protams ir Iluta. Kaapeec Iluta? Jo labu laiku atpakalj pabeidzu vinjas kursus. Taa iespaidaa nomainiiju visu savu dziivi. Aizgaaju no nemiilama darba, paarbraucu uz LV, paarveertu hobiju patstaaviigaa darbaa ar ko nodarbojos veel joprojaam. Zinaaju,ka Ilutas tehnikas straadaa, jo pati to piedziivoju. Shoreiz gan nebija kursi, bet Individuaalaa terapija, jo vajadzeeja ko stipraaku par pashas jautaajumiem. Bija vajadziigi pareizie jautaajumi un tos Iluta zina.

Terapijas bija smagas,uzzinaaju lietas un sajuutas par kuraam man pat nebija nojausmas.Pati liekus jautaajumus neuzdevu, pilniigi nodevos Ilutas vadiibai, jautaajumiem un atbildeem. Bez pilniigas atdoshanaas rezultaatu nebuus.

Vai man ir rezultaati. Jaa un ljoti juutami. Smaguma sajuuta kruutiis pazuda tuuliit, jo tika atrasts konflikts un tas atrisinaats. Agriezaas darba un dziives prieks. Veelreiz uz jautaajumu kapeec Iluta, varu atbildeet, ka negribeeju lietot antidepresantus,gribeeju atrisinaat savus konfliktus. Vai es ieteiktu Individuaalo terapiju? Noteikti. Tas ir smagi un saapiigi, asaras birs vairaak kaa pupas.... bet.... tas buus taa veerts. Atvieglojums buus taads,kaa peec visa muuza neizpaustaa nosleepuma atklaashanas. Sigita

Brīvība no bailēm uzstāties publiski. Tās izmaiņas sevī ir jūtamas tik lielas. No bijušā man ir maz palicis. Tik daudz sajūtas ir pazudušas. Nav vairs tādas sajūta, ka kaut kur ir jābēg vai jāpazūd. Jūtu vieglumu darot. Kādreiz kad gāju gar vīriešiem gāju tā bailīgi garām it kā viņi varētu uzbrukt, tagad eju garām un skatos tieši virsū. Nav nekādas problēmas pieiet parunāties pie sievietēm, kurām parasti lielākais vairums vīriešu baidās pieiet.
Vakar apskatīju visas grāmatas, kuras kādreiz mani iedvesmoja un vel palasot atzīmēto liekas kā tādu vispār varēju lasīt. Tur priekš manis nav nekā. Katrai situācijai nav viena pieeja kā grāmatās norādīts. Katra situācija ir idividuāla. Vel vienu lietu novēroju, ka ir pazudusi vēlme cīnīties pret sevi. Visu gadus bija tāda vēlme cīnīties, lai noturēt savu izdomāto ''kā vajag''. Tieši tāpēc tagad jūtu atbrīvotību savā vēderā. Man patika pašas pēdējās terapijas. Manuprāt, nekas par to nav bijis efektīvāks. Man lika atrast cēloni, to izdzīvot, tad atrast pirmcēloni sēkliņu no kā tas radies un tad izpaust. Izpaužot es sāku apzināties, ka tieši tas izraisījis pa visu dzīvi tādas sekas un tas palīdz pārprogrammēt vietas, kur nebija darīts kā es gribēju darīt. Liekas, ka esi visu dzīvi jau tā darījis un pēc tam gribas turpināt. ''....

Brīvība no bailēm izpaust emocijas un komunikācijas. Mana problēma bija emociju neizrādīšana, aizvēršanās no ārpasaules, problēmas komunikācijā ar cilvēkiem, bailes lidot lidmašīnā un pārliecība, ka tāda kāda es esmu es mammai nebiju vajadzīga, ka man jāizliekas par kādu citu. Jutos vientuļa un dzīvoju prāta iedomātajā pasaulē. Procesa laikā patika, ka Iluta interesējās kā man iet arī starp terapijām. Patīk tā saikne ko uzturam. Uzticējos viņai par visi 100%. Jaunās domas un sapratne ir tāda, ka es tagad redzu pavisam citu pasauli, sajūtu to pavisam citādāk daudz realāku tādu kāda tā ir. Agrāk tā bija pavisam izkropļota caur manu uztveres filtru, tāpēc man bija daudz ciešanu, jo reālais nesakrita ar iedomāto. 

Rezultāti ir. Grūti aprakstīt, jo tās ir sajūtas un uztere, ka es tagad redzu pavisam citu pasauli. Iluta terapiju laikā spēja parādīt no kurienes man tās pārliecības radušās. Ieraugot savu pārliecību sakni es sapratu cik absurds bija mans pieņēmums un pārliecības, kuras mani veda pa dzīvi. Paldies, Iluta ar tavu palīdzību ieraugu pavisam citu pasauli, pavisam citu attieksmi no cilvēkiem. Vienu rītu piecēlos un sajutos tik laimīga, nemaz neatceros kad es tā biju jutusies.

Noteikti ieteiktu un iesaku tavus pakalpojumus citiem, jo tika izmēģināti vairāki veidi kā sev palīdzēt, bet Tu esi vienīgā, kura deva reālu un es domāju arī paliekošu pozitīvu rezultātu. Uzlabojies ir veselības stāvoklis, labāks miegs un saņemu komplimentus no apkārtējiem, ka labi izskatos.

Vērsos pie Ilutas, tad kad diskomforts ķermenī, ikdienas gaitās un komunicējot ar cilvēkien bija ļoti mokošs. Mazākā mērā šie diskomforti ir bijuši aptuveni 10 gadus. 10 gadus ko citi cilvēki par mani padomās. Tāpat šos 10 gadus mocījos ar dažādiem sliktiem stāvokļiem. Ķermenī visvairāk diskomforts bija galvā. Brīžiem spieda nežēlīgi un bija bailes atrasties citos cilvēkos. Gandrīz katru dienu iekšējā spriedze, bezpalīdzība, bailes no kritikas, izsmiešanas. Atrašanās sabiedrībā un domas par atrašanos sagādāja grūtības. Jauns būdams domāju, ka sajūtas un šie stāvokļi aizies kļūstot vecākam, gudrākam. Tie nekur neaizgāja tikai palika stiprāki un stiprāki. Kad bija sasniegts pats maksimālais punkts arī vērsos pēc palīdzības, jo vienā brīdī man likās, ka mans ķermenis mani plēš pušu. Gribēju to izdarīt ātrāk, bet bija lielas bailes, ko citi padomās. Ka esmu kaut kāds jucis. Man tās bija šausmas. Katru dienu es baidījos, šaubījos par savu domu pareizību. Tas ļoti ierobežoja visas manas darbības. Es teiktu pilnīgi visu.

Kā savu pirmo terapeiti izvēlējos Ilutu. Mani uzrunāja kā viņa izskaidro lietas, kā panikas lēkmes, veģetatīvā distonija u.c. Sākumā es nezināju, ko gaidīt no terapijām. Neko neizprotot es domāju, ka mans diskomforts ķermenī un mans iekšējais stāvoklis varētu ātri aiziet pēc pāris terapijām.  Tad bija grūti katru dienu un gribējās, lai tas beidzās. Tāpēc pāris terapijām es sāku domāt, ka man tas nesanāks vai terapijās daru kaut ko nepareizi, jo bija šīs gaidas par ātriem, izciliem rezultātiem. Kā arī man nebija informācijas, ka īstenībā citi cilvēki gadiem staigā pie psihologiem vai psihoterapeitiem un netiek galā ar problēmu. Taču tieši pēc katras terapijas es jutos ļoti labi. Mēs ne tikai strādājām ar manu zemapziņu, bet viņa spēj iedrošināt un motivēt. Iluta terapijās strādā ļoti profesionāli. Viņa uzklausa tevi un meklē labāko risinājumu tieši tev. Viņa mīl savu darbu ,iegulda tajā daudz laika  un citu resursu. Viņa atrod jaunas vai uzlabo esošās tehnikas, ko pielieto terapijās.Viņai rūp savi klienti. 

Mēs atradām sakni manām problēmām un kā ir izveidojusies mana zemapziņas programma. Tā bija pati pirmā situācija manā dzīvē, kur es sajutu briesmas savai dzīvībai. Tā bija jāizdzīvo un jāizmaina.  Man pēc atrašanas viss salikās un redzu, kāpēc es jau bērnībā uztvēru tieši tā. Kāpēc es agrāk daudzas lietas uztvēru sāpīgāk kā citi. Domāju, ka esmu ne tāds un kaut kāds nepareizs utt. Kaut neviens man dzīvē pat to nebija teicis. Es vienkārši sev būvēju apkārt sienas un gribēju izbēgt no šīm sāpēm. Pēc terapijas un zemapziņas transformācijas posma( 21 dienas) rezultāti ir spēcīgi. Tagad esmu palicis drošāks, vispār nešaubos, ka domāju kaut kā nepareizi. Nezinu kā tas ir. :) Tas tieši ir mainījis pēdējā laikā visu. Liekas, ka ja arī būs grūtības turpmāk, ka būs man spēkam tās atrisināt.  Arī kad sanāk būt kopā ar citiem, izbaudu komunikāciju. Agrāk tas bija ļoti mokoši. Galva vairs nesaspringst. Viss pārējais ķermenis arī man tik brīvs nav bijis jau ļoti sen.  Vēl pēc terapijas ierastās reakcijas pašas neaizies, bet pēc terapijas ir iekšējais  spēks tās mainīt. Jaunās domas un sapratne, ka es pats esmu gan autors, gan meistars. Pats svarīgākais viedoklis ir manis paša. To es redzu uz savām sajūtām un arī uz savām darbībām. 

Esmu ļoti izmainījies salīdzinot kāds es biju, kad es sāku strādāt pie Ilutas un tagad. Attiecības ar ģimeni, atrašanās sabiedrībā, pašvērtējums un manas sajūtas ikdienā ir uzlabojušās. 

Viņa tiešām veic fantastisku darbu palīdzot citiem. Notiekti iesaku citiem Ilutas pakalpojumus! Un ceru, ka kādu spēšu iedvesmot vai motivēt, ka diskomforta stāvoklis nav uz mūžu. To ir iespējams atrisināt. Varbūt pēc tam varēsiet pateikties, ka ķermenis ir licis pievērst uzmanību atrisināt iekšējos konfliktus. Tā mēs esam iekārtoti.
 

Brīvība no liekā svara. Visu savu viennoziimiigi pieaugusha cilveeka dziivi (un tie ir gadi 28) esmu ciiniijusies pret lieko svaru. Jaa, tieshi ciiniijusies. Taapec arii vienmer tas bija jau nolemts - zaudeejums, atkal un atkal un atkal, un atkal 786 reizi. Protams es mainiijos, vienmeer sai celja ko iemaaciijos, sapratu, analizeeju, sajutu kaapumus un kritumus, kautreejos un sleepos, demonstreeju un pieprasiiju......bet nekad, nekad neieguvu piepildiijuma sajuutu, es sevi pildiiju ar eedienu, taadeejaadi droshi vien cerot, ka guushu sho vieniigo, sho sevis pienjemshanu, un nav noziimes, vai tas ko veelies pienjemt sver 60 kg vai 150 kg. To es nesapratu, to es nemaceeju viena pati saprast. Un mans celsh, mani mekleejumi satika Ilutu.

Tas bija pirms aptuveni gada. Mes 2017.gada otraa pusee uzsaakaam paraleeli kursiem, ko iegaadaajos, arii individuaalaas terapijas. Visaadi bija. Man skita reizeem, kas notiek?, ko es daru?, ko man tas dos?. Ir tiesham tas veerts? Tris meneshi katru nedeelju tikshanas ar Ilutu, reizeem labas sajuutas, reizeem apjukums, bet es vienkaarshi paljaavos, klausiijos un dariiju, dariiju uzdevumus, un kaut kad, kaut kad es vispar saaku saprast, ko noziimee just, just sevi, savu kjermeni, un just savas domas. Saaku apzinaaties taadu kaa dziives kjeediiti, kaa visas molekulas virkneejas kopaa, kaa viss veidojas, kaa var aiziet vienu celju, kaa aizziet otru, tas saaka ziimeeties paleenaam kopaa, es darbojos ar domaam, kuras agraak pat praataa neienaaca.

Esmu normalizeejusi svaru, pa šo neilgo laiku esmu atbrīvijusies jau no vairāk kā 40 kg!! man izdodas, saakotneeji ljoti koncentreejos ko un kaa, shodien, taa vienkaarshi ir mana ikdiena, ar prieku, ar gandariijuma sajuutu katru dienu, gandariijumums, gan par nogurumu, gan par pacilaataam sajuutaam. Es dziivoju savu dziivi. 
Es zinu ko veelos, kaa veelos justies, jo vairaak es iejuutos taajaa, kaa veelos justies, jo es attopos ka es taa jau juutos ????
Daba plaukst, es plaukstu, cilveeki ap mani plaukst......paldies Tev Iluta, ka iedevi man shaadu pavasari, paldies, ka paraadiiji man veidu, kaa buut pashai. es juutos tik autentiska kaa veel nekad agraak, un manas iespeejas ir vienkaarshi neierobezjotas - shii sajuuta ir taa laime un briiviiba, ko daudzi meklee. Es esmu ari tiesam lepna uz sevi,un nevis par normalizeto svaru,bet par to,ka es atradu to, ko es zinaju, ka jabut, Bet ilgi ilgi maldijos,ka es atradu so iespeju redzet caur daudz skaidraku prizmu,ka mani ir daudz vairak piedosana, milestiba un harmonija. Paldies ka esi,ka palidzeji atrast celu uz so citado,daudz daudz pilnvertigako dzivi. Cienjaa, Ilva”

Es pāris dienas atpakaļ par tevi iedomàjos, gribéjas uzrakstīt. Bet tad sāku domàt, - a ko lai rakstu, kad šobrīd atrodos tādà stàvokli, kas mani dara laimīgu....man pat brīžiem uzrodas jautājums vai tā drīkst būt.... kad manī ir miers..es nejūtu to spriedzi. Esmu atvérta it visam jaunam un man nav bail kļūdīties. Manas atiecības ar vīru ir uzlabojušàs..mums pékśńi ir atkal kopīgas témas...brīžiem izjūtu tādu kutináśanas sajūtu vederā, kad abi flirtéjam :)))), ja man ir vajadzigs papukstét, tad tas nebeidzas ar kaśķi, bet gan ar smaidu. Kad draudzene izteica teikumu, es atiecība uz sevi parlaboju." mums sievietem jabut stipram ar lielàm olàm(sieviete ar pautiem), es atreağeju" - ne, es neesmu sieviete ar olam , esmu sieviete ar olnīcam un mans stiprums ir sievietes inteleğente.
Es izjutu tadu sieviśķību spéku sevī!!!

Tagad saprotu, KĀ es pati veidoju savu apkārtejo vidi ar savàm domàm.” Mani kaut kas iekšēji nelika mierā,  līdz kamēr es uzgāju Iluta un šo skolu.  Šodien es zinu, kas tas bija/ir...Tā biju Es,  apmaldījusies savos iekšējos labirintos. Iluta ieslédza gaismu labirinta galā, lai es pati atrastu izeju. Paldies Ilutai par pavadīšanu šajā ceļojumā.

Brīvība no alerģijas. Man bērnībā vasara bija mīļākais gadalaiks, kad nebēdnīgi ar draudzenēm varēju izbaudīt skaistās vasaras dienas. Tomēr, sākot no 9 gadiem līdz pat tagadējiem 34 gadiem, es katru vasaru gaidīju ar lielām bažām un bailēm par to, ka atkal man būs jāmokās ar siena drudža alerģijas simptomiem.

Tie izpaudās smagās lēkmjveida šķavās pat ar elpas trūkumiem, nebeidzamās iesnās, acu asarošanā un niezēšanā līdz pat mieža grauda stadijai, ādas niezēšanā un vispārīgā ķermeņa nogurumā, sāku izvairīties no sabiedrības, jo ļoti neērti jutos ar šiem simptomiem. Kādus tik es zāļu kvantumus nebiju uz sevis izmēģinājusi, bet diemžēl tie man nepalīdzēja.

Katru vasaras sākumu es klusībā cerēju, ka nu pienāks tā brīnumainā vasara, kad beidzot es varēšu justies kā „normāls cilvēks” un priecāties par vasaru, bez bailēm ieelpot pļavas zāļu un siena smaržu! Un ticiet vai nē (man pašai vēl grūti tam noticēt, bet fakti liecina par to!) es šo vasaru esmu sagaidījusi! Protams ne jau vienai pašai man šis varoņdarbs izdevās, bet gan ar Ilutas gādīgo, pacietīgo un neatlaidīgo pieeju individuālajās terapijās es atcerējos un izstrādāju savu bērnības šķiršanās notikumu. Esmu ļoti ļoti pateicīga Ilutai par viņas ieguldīto laiku un darbu strādājot ar mani, jo viņa manī atgrieza patiesu prieku par to, ka varu pilnvērtīgi baudīt manu mīļāko gadalaiku -skaisto vasaru!''

Brīvība no alerģijas. Video ar objektīvu testa rezultātu - brīvība no alergijas pret ziedputekšņiem, tomātiem - izstrāde. 
Guntas pamata problēma nebija alerģija, kad viņa pie manis griezās, bet “pa ceļam” mēs paņēmām arī izstrādāt šos simptomus.Alerģijas izstrādei veltījām 1 terapiju (izstrāde vēl turpinās), bet rezultātu piefiksējam jau tagad.Līdz izstrādei, Gunta nevarēja tādu domu pieļaut, ka var ieiet tomātu siltumnīcā viegli, bez diskomforta. Mēs izstrādājām konfliktus, kuri bija zem alerģijas, noņemot trauksmi un spriedzi.Vēlreiz, paldies, Gunta Zimele, par to, ka ar savu video iedvesmo citus!

Brīvība no bailēm par bērnu un tuvinieku veselību. Pie Ilutas vērsos laikā, kad man nācās savā dzīvē daudz ko mainīt un pārveidot, papildus negatīvajam emocionālajam fonam, kas bija saistīts ar pagātnes pieredzi un pārmaiņām, mani visu laiku pavadīja neracionālas bailes par savu tuvinieku, it sevišķi, bērna drošību. Man visu vajadzēja un kontrolēt, un ik pa brīdim pārbaudīt, galvā parasti bija visnegatīvākie scenāriji, arī attiecībās. Lai tiktu galā ar bailēm, es biju izmēģinājusi daudz un dažādas terapijas, kursus, ideoloģijas, bet tādu ievērojamu rezultātu tā arī nebija, bailes nemazinājās.

Terapijā un transformācijā, ko izgāju pie Ilutas, mēs strādājām ļoti dziļi, un aizrakāmies līdz ļoti seniem notikumiem, kas bija baiļu pamatā, bet kuri bija izdzēsušies no apziņas. Terapijās vienmēr notika “reāls darbs”, nebija nekādas liekas runāšanas, vai nevajadzīgas laika tērēšanas, tas man ļoti patika, jo Iluta strādā tieši, precīzi un dziļi, un pats svarīgākais, ar reāliem rezultātiem.

Terapijas rezultātā esmu tikusi ārā no “emocionālās bedres”, kad notikumi izsauca manī negatīvas sajūtas un emocijas, tagad spēju laicīgi pamanīt šī stāvokļa tuvošanos un to izslēgt. Bet izslēgt nevis ar apziņu, bet no iekšpasaules, ar iekšējo spēku. Tas ir viegli.

Ievērojami ir uzlabojusies mana pašapziņa, es daudz labāk izjūtu savas robežas un man ir viegli tās nodefinēt un likt ievērot citiem. Ļoti iedarbīgas bija individuālās meditācijas, kuras Iluta ierakstīja tieši man, manām problēmām, tās es klausos joprojām.

Es noteikti ieteiktu izvēlēties terapiju pie Ilutas, it sevišķi tad, kad jau viss ir izmēģināts un liekas, ka nekas vairāk nevar līdzēt, jo šī terapija man likās ļoti dziļa un pamatīga, un manā gadījumā mani tas tiešām dziedināja un atbrīvoja, par ko esmu Ilutai ļoti pateicīga!'

Konflikts ar vecākiem . Mana problēma bija risināt tēva un mātes vietā viņu problēmas, un vēl es nevarēju izpaust savas sajūtas.Jau terapijas laikā es sāku sajust sevī izmaiņas.Pirmais sāku adalīt atbildību, jeb pareizàk būtu teikt - vecākiem adevu atpakaļ atbildību, ko biju uzlikusi uz saviem pleciem, un lēnām arī sāku izpaust to ko es jūtu un domāju.Sākumā bija grūti dalīties ar savām sajūtām kas gadiem bija nosprostotas un nobīdītas dziļi ,dziļi manī bet tad es sāku pamanīt, kā lēnām manī sāk ieplūst jauns dzīvība caur izpaustām sajūtàm un domām, es sāku elpot un apzināties, ka es drīkstu izpausties pat ja kàdam tas var nepatikt un nebūt izdevīgi..

Man nav vairs bail kādu pazaudēt tikai tapēc ka viņam nepatīk vai nav pieņemams mans viedoklis....ir pazudusi spriedze manā galvā. Terapijas laikā man tiek iedoti instrumenti ar kuriem es varu turpināt strādāt,kas man ļoti palīdz saprast sevi un pievērst uzmanību sajūtām ķermenī, ko tās grib pateikt.Problēmu ar kuru es griezos ir atrisināta un ka tagad ir vis pašas rokās to visu pielietot....

Arī manas rociņas no psoriāzes ir brīvas.

Es noteikti ieteiktu terapijas arī citiem,bet tikai tiem kas tiešām ir gatavi strādà ar sevi un nokļūt līdz dziļumiem lai iegūtu brīvību,jo tas ir to vērts.