JAUNS SKATĪJUMS UZ SLIMĪBU
«Slimība izpauž kaut ko tādu, ko mēs par sevi nezinām, kaut ko, kas atrodas cilvēka psihes dziļākajās kārtās.
Šī jaunā izpratne par to, kā un kāpēc mēs saslimstam, būs jums kā iekšējais dziednieks, kad jūs apzināsieties savas emocionālās traumas un izpratīsiet pārdzīvoto pieredzi, kura ir saistīta ar noteiktu slimību – tas ir labākais ceļš, lai atbrīvotos no hronisku sāpju atkārtošanās. Kas spēj provocēt saslimšanu? Tas ir emocionālais konflikts. Jaunā Psihosomatika ir izveidota tāpēc, lai identificētu un atvērtu to emocionālo traumu, kura slēpjas aiz slimības, kā rezultātā šī identifikācija veicina izveseļošanos. Slimība – tas nav ienaidnieks. Slimība – tas ir pats labākais risinājums, ko smadzenes ir izvēlējušās, konkrētā laikā, lai cilvēks varētu izdzīvot un nodzīvot, cik vien iespējams ilgāk. Pagātne vienmēr ir nākotnē un tā izpaužas mūsu uzvedībā, ieradumos un reakcijās. Iedomājieties: kad jums bija 5 gadi, cilvēks sarkanā lietusmētelī jums iesita ar koku pa galvu.
Tagad katrreiz, kad jūs redzat kādu, kurš ir ģērbts sarkanā lietusmetelī, atmiņas no pagātnes uzpeldēs jūsu prātā, un jūs izjūtisiet bailes no tā, ka jums atkal varētu iesist. Tātad stimuls un reakcija, un tā ir ar visu, tikko kā jūs izjutīsiet iekšējo diskomfortu, tas nozīmē, ka jums ir kāda negatīvā pagātnes pieredze.
Jūsu šūniņu atmiņā ir saglabājies šis negatīvais moments un nākamreiz, lai jūs no tā pasargātu, jūsu izdzīvošans programma ieslēdzas un jūs sākat vairāk kontrolēt notiekošo, jums parādās iekšējā trauksme no tā, kas varētu draudēt nākotnē.
Kāda šīm programmām ir jēga? Šī programma palīdz cilvēkam tikt galā ar ikdienas situācijām.
Visas pastāvēšanas vēstures garumā cilvēki ir veikuši un turpina veikt dažādus atklājumus. Pats tuvākais, kam cilvēks var pieskarties – tas ir viņš pats. Ar sevis izzināšanu cilvēks nodarbojas tikpat ilgi, cik cilvēce vispār pastāv. Ar cilvēka ķermeņa izpēti un ar tajā notiekošiem procesiem nodarbojas dažādas zinātnes, bet parastais cilvēks visbiežāk sastopas ar medicīnu.
No paaudzes uz paaudzi mēs esam pieraduši lietot zāles pret jebkuru slimību, lai atkal kļūtu veseli. Daudzi cilvēki pat līdz šim uzskata, ka tas ir normāli – iznākt no ārsta kabineta ar recepšu kaudzi saujā. Recepšu esamība apstiprina viņiem, ka slimība sākas no ārienes un tas nozīmē, ka tā arī jāārstē ar kaut ko, kas nāk no ārienes.
Tas ir ērtāk, bet diemžēl bērnišķīgi, tā ir vieglprātīga attieksme pret slimību izveidošanos: ka ārsts baltajā halātā labāk zina, kā “remontēt” manu ķermeni, viņš taču par tādu gudrinieku ir kļuvis, mācoties tik daudzus gadus. Protams, ka uzticēt citam cilvēkam atbildību par savu personisko ķermeni ir daudz ērtāk, it īpaši tad, kad pašam vispār nav nekādas skaidrības, kāpēc mēs pēkšņi saslimstam vai arī – vispār neslimojam.
Pat tad, ja ārsts nespēj notiekt slimības iemeslu, tad pastāvošā medicīnas sistēma piedāvā mums tādu vai citādu atbalstu, antidepresantus, piemēram, un šāda ārstēšana pat dažreiz cilvēkiem palīdz. Uz kādu brīdi. Kā zināms, akls cilvēks ļauj sevi vest kā aitu pie auklas. Redzošais pats izvēlas, pa kuru ceļu iet. Vairākums cilvēku vispār nesaprot daudzus medicīnisku termiņus, kurus lieto medicīna. Vai tad nebūtu godīgāk vienkārši nesarežģīt nosaukumus, bet pateikt pacientiem tā, lai viņi saprastu? Jā, tas būtu godīgāk, bet tad ārsts nevarētu atbildēt uz pacienta jautājumu par viņa pašsajūtas iemesliem, jo uz to viņš pats nezina atbildi.
Tāpēc ārsti lieto kaut kādus nesaprotamus termiņus, un tad pacients notic, ka viņam tur tiešām ir kaut kas ļoti sarežģīts un ir jālieto izrakstītās zāles.
Zinot slimības bioloģiskās norises principus mūsu organismā, mums vairs nav nepieciešams paļauties uz izārstēšanos no ārienes, mēs vairs nepaļaujamies uz atbildi, formulētu nesaprotamos terminos, un mēs varam vairs nepiekrist pasīvai pacienta lomai. Atgādinu, ka es nekādā gadījumā nenoliedzu medicīnu – tā palīdz mums noskaidrot, kas tad cilvēkam ir par vainu, lai pēc tam tālāk jau zinātu, ar ko strādāt. Medicīnai būtu jāiet kopā ar šīm zināšanām, bet diemžēl, tas nav izdevīgi farmācijas biznesam – redzēt cilvēkus veselus. Tāpēc īstas “zelta bedres” medicīnā ir alerģijas un tā saucamā “veģetatīvā distonija”. Jo ārsti var paziņot, ka ar to būs jāsadzīvo visu mūžu, un atvieglojumu var panākt, tikai lietojot kaut kādas noteiktas zāles.
Ar šo zināšanu palīdzību katrs cilvēks spēj tieši apzināties, kāds lēmums ir jāpieņem noteiktas slimības gadījumā, un kādu terapiju izvēlēties. Mums jābūt gataviem pašiem uzņemties atbildību par savu veselību vai par savu slimību, ar visām tām izrietošām sekām, lai cik sāpīgi arī tas nebūtu. Cilvēka dzīve ir diezgan sarežģīta – pastāvīgi kādas grūtības. Ir jāmeklē risinājumu stratēģijas, dažreiz šie notikumi ir traumatiski, un, kad cilvēka psihe netiek ar to galā, tad tā nosūta šo notikumu lejup ķermenī un saglabā tur. Mēs to saucam par slimību, bet patiesībā organisms sāk jūs aizstāvēt, darīt jūsu vietā, un tad tas izpaužas caur dažādiem fiziskiem simptomiem.
Izanalizējot savu pagātni, jums ir iespēja izdziedēt savas brūces, pateicoties atmiņām, kuras atver mūsu apziņu. Tikai tas, kurš ir atbrīvojis savu atmiņu no bailēm un ir izturējis sāpes, var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi tagadnē, nemokoties sāpīgu pagātnes atmiņu dēļ. Tāds cilvēks ir uzvarējis savu stāstu. Tagad viņa dzīvi vairs nevar prognozēt, jo viņa rīcību tagad vada nevis iegūtie refleksi vai ieradumi, bet iekšējā intuīcijas balss.
Turpinājums šeit https://sevisapzinasanaskola.lv/lv/newpsy/
Visus dzīves notikumus mēs izdzīvojam sevī trīs līmeņos.
Pirmais līmenis: fiziskais ķermenis.
Mēs visi sastāvam no apmēram 70-80 tūkstošiem miljardu atsevišķu šūniņu. Katra šūniņa efektīvi strādā, lai optimāli funkcionētu visa sistēma. Piemēram, gremošanas sistēmas šūniņas pārstrādā un izstrādā gremošanas fermentus, pateicoties kuriem, viss organisms tiek nodrošināts ar visām tam nepieciešamajām vielām.
Otrais līmenis: smadzenes.
Smadzenes ir visa ķermeņa kontroles centrs. Katra ķermeņa daļa tiek kontrolēta ar tai atbilstošu smadzeņu daļu. Smadzeņu funkcija sastāv tajā, lai uzturētu ķermeņa dzīvotspēju.
Smadzenes ir kā spēcīga datorprogramma, kura ir saprogrammēta katra indivīda bioloģiskajai izdzīvošanai. Lai saprastu, kā ir ievirzīta cilvēka bioloģija, ir nepieciešams padomāt par to, kādos apstākļos eksistēja un attīstījās bioloģiskā suga. Ir pagājis pārāk maz laika kopš tiem laikiem, kad cilvēki sāka dzīvot sev atbilstoši drošā vidē. Bioloģiskie mehānismi vienmēr ir bijuši veidoti tā, lai mūsu senčus pasargātu no bīstamās un pat naidīgās pasaules.
Tāpēc smadzenes ir iemācījušās pastāvīgi apstrādāt miljardiem informācijas bitu no ārējiem un no iekšējiem receptoriem, lai viņām būtu iespēja izvēlēties pašu efektīvāko reakciju stimulu saņemšanai, lai arī katrā nākamajā momentā viss organisms turpinātu funkcionēt un palikt dzīvs. Katrā momentā viss ir kā no jauna, ienaidnieks var uzrasties jebkurā momentā. Smadzenes nekad nepārstāj strādāt.Viņas pastāvīgi ir saņēmušas miljardiem datu no visiem ķermeņa maņu orgāniem, kuri nākuši gan no iekšienes, gan no ārienes. Pēc tam tās analizē, izzina, salīdzina šo informāciju ar to, kas jau glabājās viņu atmiņā, un pēc tam dod rezultātu jau programmu veidā, un tās tiek nosūtītas ar elektriskajiem un magnētiskajiem impulsiem uz katru ķermeņa daļu. Viss tas tiek darīts ar mērķi, lai izdzīvotu viss organisms kopumā. Ja tagad uz planētas zeme par pašiem spēcīgākajiem uzskata superdatorus, kuri kontrolē kosmiskā ceļojuma NASA pavadoņus un to sauc par ceturtās vai piektās paaudzes datoriem, tādā gadījumā cilvēka smadzenes varētu būt 15. paaudzes dators.
Smadzeņu atmiņas apjomu var salīdzināt ar milzīgu cieto disku, kurš piefiksē katru detaļu cilvēka dzīvē no viņa ieņemšanas brīža. Smadzenēm vēl piemīt “dispečera” programmas, kura izplata savu ietekmi pa visu ķermeni, visu nervu sistēmu.
Tāpēc ļoti daudzas slimības ir bioloģiskās mijiedarbības traucējumi starp to smadzeņu daļu, kura kontrolē noteiktu orgānu, un atbilstošo orgānu, kurš savukārt funkcionē saskaņā ar individuālo programmu. Ja starp orgānu un smadzeņu daļu ir pretrunas, tad to mēs saucam par specifisku bioloģisko konfliktu.
Trešais līmenis: psihe.
Tas ir saprāts, domas, jūtas, pārliecības, reliģija, izglītība, uztvere u.t.t. Saprātam, kā psihes daļai, piemīt funkcija translēt informāciju smadzenēs, saprāts arī ir “galvenais dators”. Psihe dod smadzenēm iespēju sajust.
Psihe jūt, saprāts analizē. Smadzenes atdod komandu. Ķermenis šo komandu izpilda. Tāpēc saslimšana – tas ir smadzeņu pats labākais risinājums, lai cilvēks, cik vien iespējams, ilgāk paliktu dzīvs pēc psihiskās traumas.
Kamēr konflikts ir psiholoģisks, mēs neslimojam. Bet mēs saslimstam tad, kad konflikts kļūst bioloģisks, t.i., tajā momentā, kad smadzenes ir nolaidušas neatrisināto konfliktu ķermenī. Tāpēc slimība – tā ir atbilde uz atbilstošu psiholoģisku vai emocionālu konfliktu, kuru cilvēks nav spējīgs izturēt atbilstoši viņa pārliecībām un dzīvības funkcionēšanas veidam.
Tātad slimība – tas ir izdzīvošanas režīms. Dabā, ja dzīvnieki netiek ar kaut ko galā, viņi vai nu nomirst, vai atrisina konfliktu – piemēram izliekas par mirušu, aizbēg vai cīnās. Mums, cilvēkiem, ir tieši tāpat. Tie ir mūsu izdzīvošanas instinkti, bet mēs, cilvēki, spējam savu dzīvību saglabāt ilgāk, jo mums vēl ir mūsu domājošais prāts, kurš atrod savus risinājumus. Taču, ja risinājums netiek operatīvi atrasts, tad automātiskās smadzenes konfliktu nosūta uz ķermeni, lai cilvēks spētu funkcionēt, “nepārdedzinot”smadzenes.
Mēs varam būt dusmīgi uz savu slimību, varam ar loģisko prātu nesaprast, kā slimība var būt izdzīvošanas veids, bet dabai, pašā saslimšanas sākumā tā ir vēlama programma, tas ir ceļš uz izdzīvošanu. Tāpēc slimība – tas nav traucējums, bet adaptācijas veids.
Visas reakcijas – tās ir izdzīvošanas adaptācijas. Šī ir reakcija uz rīcību, kuru mēs esam aizmirsuši. Kāda mūsu ķermeņa daļa vienkārši tādā veidā pielāgojās izmaiņām. Ja mēs dabūjam saules dūrienu, mēs varam novērot reakciju ķermenī. Ja mums ir slikta dūša, tad tā arī ir reakcija, piemēram, ja mēs apēdam kaut ko vecu, tad mūsu ķermenis uzreiz reaģē uz to ar vemšanu, tas adaptējas, lai mēs spētu izdzīvot. Tāpat tas notiek mūsu psihiskajā līmenī – ja mēs kaut ko nevaram pieņemt, tad mums var būt sliktas dūšas sajūtas. Šīs reakcijas ir pilnīgi uz visiem kairinātājiem.
Spontāna izdziedināšanās notiek tad, kad bioloģiksias konflikts , kurš ir katras slimības pamatā, tiek apzināts. Smadzenes saņem pierādījumus un saprot, ka vairs nav nepieciešams šo programmu sevī uzturēt, un nojauc to. Tad izveseļošanās notiek momentāli, kurai seko atjaunošanās fāze. Un tad cilvēkam paaugstinās temperatūra,viņš sajūt nogurumu, savārguma sajūtu un dažādus citus simptomus. Par ātru un spontānu izdziedināšanos mēs saucam gadījumus, kad cilvēks ātri pāriet no saslimšanas stadijas uz izveseļošanās stadiju – kas var būt iekaisumi, infekcijas.
Slimības attīstība
«Slimība izpauž kaut ko tādu, ko mēs par sevi nezinām, kaut ko, kas atrodas cilvēka psihes dziļākajās kārtās.
Slimība satāv no daudzām stadijām. Mēs varam apskatīt to likumsakarīgu secību. Ir ļoti svarīgi izprast šos komponentus katru atsevišķi un visus kopā, lai pareizi novērtētu, tieši kādā slimības attīstības etapā atrodas saslimušais. Un ar to pašu tiek veicināta viņa atveseļošanās.
Notikums
Kaut kas ir noticis tāds, kas ir aizskāris cilvēka vērtības.
Kad notiek kāds emocionāls notikums, tad cilvēks to pārdzīvo reālā laikā, šeit un tagad, bet spilgtums un šī pārdzīvojum dziļums – tas būs atkarīgs no tā, cik cilvēks ir psihiski pieaudzis un cik viņš ir emocionāls. Ja kādi spraigi notikumi ģimenē notiek tad, kad bērns atrodas mātes dzemdē, tad vēl nedzimušā bērna atmiņā ierakstās tie notikumi, kurus pārdzīvo māte, vai arī tie notikumi, kuri notika visā dzimtā un netika līdz galam izdzīvoti. Tos mēs saucam par dzimtas noslēpumiem.
Emocionālā trauma
Kā šis notikums lika mums justies. Kāds pārdzīvots notikums, kurš tiek uztverts kā emocionāla trauma. Bērns pārdzīvo emocionālo traumu kā bērns, bet pieaugušais kā pieaugušais. Bet! Ja mēs runājam par atrašanās periodu mātes dzemdē, tad emocionālā trauma bieži ierakstās augļa psihiskajā atmiņā tā, it kā viņš pats to būtu pārdzīvojis. Embrijs ir kā sūklis , kurš sevī uzsūc vecāku un citu ģimenes locekļu emocijas. Piemēram, ja mammai palīdzēja izdzīvot tas, ka viņa visu laiku uztraucās, tad bērns to var pārņemt kā uzvedības modeli un visu laiku uztraukties par to, ka tik kaut kas nenotiek, tādā veidā uzturot savu drošību. Vai ja, piemēram, sievietei ir attiecības, bet viņa to izjūt tikai tad, kad taisa greizsirdības scēnas, histērijas.
Reakcija
Cilvēka reakcija uz emocionālo traumu ir atkarīga no tā, kā viņš attiecas pret notikušo. Cilvēks pats nolemj, tieši kāda būs viņa personīgā attieksme pret notikušo. Tās ir viņa pārliecības un situācijas risinājums, kurš var būt kā apzināts, tā arī nepazināts. Gadījumos ar augli vai ar ļoti mazu bērnu, risinājums vai pārliecības pieder mātei vai citam bērna aizbildnim. Un caur viņu attieksmes prizmu, tas tiek pārnests uz bērna psihi vai embrija psihisko atmiņu.
Slimība (bioloģiskā dabas programma)
Vairākumā gadījumu, notikušās emocionālās traumas rezultātā tas viss izpaužas fiziskajā plānā. Ir arī ārkārtēji gadījumi, kad slimībai ir psihiatrisks raksturs, piemēram, tādi stāvokļi kā depresija, šizofrēnija. Šajā gadījumā fiziskā uzbrukuma objekts ir smadzenes, to darbībā.
Kas provocē saslimšanu?
Tas ir negaidīts emocionālais šoks. Cilvēka psihe pārdzīvo kādu spēcīgu šoku un sāk meklēt problēmas atrisinājumu. Ja cilvēks pats, kā vesela radība, neatrod atrisinājumu, tad pieslēdzas prāts un materializē šoku ķermenī. Smadzenes mums “nopērk” laiku adaptēties pie situācijas, pateicoties tam, cilvēks izdzīvo. Atgādinu! Kamēr konflikts ir psiholoģisks, cilvēks nesaslimst, slimība izveidojas tad, kad konflikts kļūst par bioloģisku. Cilvēks, atrodoties neatrisinātā konfliktā, dzīvo pastāvīgā stresā, domā tikai par savu problēmu, viņš nevar gulēt, viņš nevar ēst un tādēļ pakāpeniski zaudē spēkus.
Tādā stāvoklī nav iespējams bezgalīgi dzīvot, ir nepieciešams iziet no konflikta ārā, lai atbrīvotos no tā, ir nepieciešams atpūsties. Ja tas nenotiks, tad smadzenes atradīs savu problēmas atrisinājumu. Smadzenes nevar izmainīt situācija bez ķermeņa palīdzības, viņas atradīs ideālu risinājumu ķermenī, un ar to pašu likvidēs mūsu stresu. Smadzenes pārnesīs konfliktu uz mazu daļiņu noteiktā ķermenā daļā, kura tagad atbilst noteiktam konfliktam. Konflikts paliek tas pats , bet tagad jau tam piemīt fizioloģisks raksturs. Un te tad arī sākās slimība. Ķermenis saņem laiku, lai izglābtos, pateicoties stresa pārvietošanai uz kādu ķermeņa daļu, bet kā maksa par to būs slimība.
Dienas laikā ( bieži arī naktī) mēs pastāvīgi esam pakļauti dažādiem ārējās vides faktoriem. Mūsu ķermenis pastāvīgi reaģē uz šiem faktoriem. Vairākums līdzīgu reakciju notiek neapzināti, un pār šīm reakcijām valda mūsu veģetatīvā nervu sistēma. Un tai ir viens veids uz reaģēšanu – fizioloģisks. Vai ar funkcionālām izmaiņām mūsu ķermena orgānos. Kad veģetatīvā nervu sistēma nolasa apkārtējos notikumus kā konfliktu, tā momentāli dod komandu organisma pārkārtošanai vai organisma daļām , lai funkcionētu jaunajā situācijā, bet pēc konflikta atrisināšanās, noved atkal visu sākuma stāvoklī.
Organisma pārkārtošanās – tā ir nozīmīga, mērķtiecīga speciāla bioloģiska programma, kura tiek ieslēgta bez apzinātā prāta dalības. Tās loģika- tā ir zemapziņas loģika, un tās darba ātrums ir daudz augstāks par mūsu apzināto prātu. Bet mūsu zemapziņa vienmēr momentāli reaģē uz tiem konfliktiem, kuri ir kā draudi mūsu pastāvēšanai.
Piemēram, ja jūs paņemsiet miltus mutē, tad organisms uzreiz izdalīs siekalas, lai tos miltus saslapinātu, tā ir viņa programma. Vai ja jūs iedomāsieties par citronu, notiek tas pats, ieslēdzas siekalu izdalīšanās programma. Bez kādas jūsu piepūles.
Smadzenes vienmēr ir ieprogrammētas uz izdzīvošanu, tās uzņem stresu kā draudus izdzīvošanai, bet slimība – tā ir izdzīvošanas programma. Autonomajām smadzenēm – ‘’it kā’’ nozīmē: ‘’ tā arī ir’’. Psihe spēcīgi turas pie domām un sajūtām, kuras asociējas ar konkrētu emocionālu šoku, pat ja mēs sen jau to esam piedzīvojuši un tas ir aizgājis. Smadzenes atdzīvina pārdzīvotās pieredzes atmiņas nevis līdz galam, nevis tā, kā tam būtu jābūt pareizi, bet liek atgriezties pie šī neizdzīvotā atkal un atkal.
Kā piemēri konfliktiem varētu būt – negaidīts darba zaudējums, mātes slimība, kāda šķiršanās.
Šajā momentā cilvēks ir aizņemts ar domām, uztraucies un stresa uzņēmīgs. Šai informācijai ir nozīme emocionālajā un psiholoģiskajā līmenī. Līdz šim momentam nekas fizioloģisks vēl nav noticis. Tas vēl ir tikai psiholoģiskais konflikts, bet nevis slimība.
Visa mūsu pastāvēšana tiek kontrolēta ar psiholoģiskiem konfliktiem. 100 % enerģijas smadzenes tērē , lai apstrādātu informāciju un atrastu risinājumu konfliktam. Simpātiskā nervu sistēma kontrolē fizisko ķermeni, kurš ir galvenais enerģijas lietotājs. Ja cilvēks nesasniedz relaksācijas fāzi, tad noved sevi līdz letālam iznākumam milzīgā noguruma vai ari neuzmanības pēc, vai arī vienlaicīgi abu iemeslu pēc. Smadzenēm nāve – tas ir zaudējums. Tāpēc dotais konflikts novietojas smadzenēs tieši tajā zonā, kura ir ideāli piemērota konkrētam konfliktam.
Kad cilvēks sastopas ar psiholoģisku konfliktu, tad viņš pārstāj apzināties to, kas notiek viņam apkārt. Cilvēks vāji kontrolē savu pastāvēšanu, un tāpēc ir kā savu smadzeņu gūsteknis. Piemēram tad, kad cilvēks pāriet pāri ielai, ja viņš ir neuzmanīgs, tad viņu var notriekt mašīna, bet ja viņš būs neuzmanīgs tumšā mežā, tad viņu var apēst pelēkais vilks. Smadzenes ir ieprogrammētas tā, lai nodrošinātu mums izdzīvošanu, tāpēc tās nevar ilgi normāli funkcionēt smagā stresa stāvoklī. Cilvēkam piecelties no rīta dzīvam – tas ir smadzeņu galvenais mērķis. Smadzeņu mērķis ir: pagarināt mums dzīvi. Kādā momentā smadzenes saprot, ka nākotnes nav , kā arī nav veidu, kā izdzīvot. Tādā momentā var notikt nelaimes gadījums.
Bet, ja mūsu smadzenes jeb mūsu dators saņem kādas iespējas izdzīvot, tad tās izstrādā programmu, kura saucas slimība, kura pilnībā atbildīs konfliktam fiziskajā līmenī. Mēs nedzīvojam vakumā, bet mēs esam cilvēki, kuri dzīvo starp citiem cilvēkiem, un šie cilvēki un šī vide, kurā mēs katrs dzīvojam, pieskaras viena otrai un kaut kādā mērā ietekmē mūs. Un atbilstoši, mūsu ķermenis, mūsu organisms ar dažādiem veidiem reaģē uz šo iedarbību. Mūsu ķermenim ir pilnīgi tiešas un loģiskas reakcijas uz ārējiem apstākļiem.
Ārējie apstākļi, kuri izsauc emocionālus pārdzīvojumus, iedarbina noteiktu, stingri atbilstošu, šim saturam konkrētu bioloģisku programmu. Mūsu ķermenis sāk tādā vai savādākā veidā modificēties, pārkārtoties uz šūniņu un funkcionālu līmeni, pielāgoties apkārtējiem dzīves noteikumiem. Un visam tam ir sava noteikta bioloģiska jēga. Un mūsu ķermenis nekad nekļūdās. Mēs taču nesākam sala laikā svīst vai drebēt, kad ir karstums.
Kādi ir traumatiskā pārdzīvojuma kritēriji, kad smadzenes nolemj iedarbināt izdzīvošanas programmu? Kāds tad ir bioloģiskais konflikts?
1. Negaidīts.
Tas ir tad, kad cilvēks šo situāciju nav gaidījis, viņš izrādās pilnīgi nesagatavots tai. Mūsdienu psiholoģijai vajadzētu palīdzēt cilvēkiem, sagatavot viņus, pastāstot par to, ka var būt dažādas izdzīvošanas situācijas, un kā ar tām tikt galā, lai cilvēks iemācītos atrisināt konfliktus. Diemžēl, mūsu prakstiskās psiholoģijas līmenis ir diezgan zems, un tas noved pie tā , ka konflikts netiek atrisināts psihes līmenī un tāpēc tas tiek novietots nākamajā līmenī, kas ir mūsu ķermenis.
2. Bīstams.
Situācijai ir jābūt dzīvību apdraudošai vai dominējošai. Mūsu prāts ir diezgan krokains, tāpēc cilvēki bieži uztver kā draudošas tās situācijas, kuras pēc būtības nemaz nav tādas. Piemēram, pazaudējot kādu naudas summu, tas nenozīmē, ka cilvēks nomirs, bet nesaktoties uz to, daudzi cilvēki naudas pazaudēšanu uztver kā nāves briesmas.
3. Nav gatava situācijas atrisinājuma.
Tātad: kad cilvēkam nav gatavas receptes, lai šo situāciju atrisinātu. Viņa psihē nav stratēģijas, lai atrisinātu šo konfliktu. Bet pats konflikts nekur nepaliek, viņu ir nepieciešams kaut kā atrisināt, un tad, ja psihes līmenī konfliktu nevar atrisināt, tad pieslēdzās citi veidi, kā konfliktu atrisināt, kuri jau izpaužās kā noteikti simptomi. Organisms pats sāk jūs aizstāvēt no šī konflikta ar jūsu loģiskā saprāta savādiem arhaiskiem veidiem.
4. Izolācija
Cilvēks ir sociāla būtne. Ja viņš ir nonācis situācijā, kurā viņš nezina, kā rīkoties un ko darīt, viņš var izmantot ārējus resursus – citu cilvēku palīdzību. Ja ir tāda iespēja, tad visticamāk pārdzīvojums, cauri kuram viņš iet, nepārvērtīsies traumā. Tas ir ļoti svarīgi! Piemēram, jūs taču zināt, ka tad, kad cilvēkam ir kādas bēdas – trauma, zaudējums, tad ir ļoti svarīgi neatstāt viņu vienatnē. Ja notiek kāda ārkārtēja situācija, katastrofa, stihiska nelaime – tad tiek izsaukta vesela komanda psihologu, kuri vienkārši sāk ar cilvēkiem runāt. Viņi mēģina panākt to, lai cilvēks neiekļūtu pašizolāzācijā un nesaņemtu neatgriezeniskus procesus no šīs traumas dažādu smagu slimību veidā.
Termins “izolācija” nozīmē, ka cilvēks atrodas savā situācijā un pārdzīvo to pilnīgā vientulībā (pats sevī. Viņam nav neviena, kam par to pastāstīt). Piemēram, izvarotas sievietes neizstāsta to gadiem ilgi, jo ir kauns. Vai arī domā, ka neviens tāpat nesapratīs, apsmies vai nososdīs. Vai arī bailēs no sabiedrības viedokļa, tenkām. Piemēram, bieži tiek klusēts par vardarbību ģimenēs.
Runa ir par to: ja šie 3 kritēriji vienlaicīgi sakritīs – tikai tad organismā tiks ieslēgta speciālā bioloģiskā programma (SBP). Ja nebūs kaut vai viena no šiem kritērijiem, tad nebūs arī slimības. Ievērojot šo principu, ar pareizajiem instrumentiem un atbilstošu terapiju, var atgriezt cilvēku normālā stāvoklī. Šīs programmas neveidojas apziņas līmenī, bet instinktu līmenī, mūsu bioloģijā. Tāpēc situācija tiek uztverta kā bioloģiskais konflikts. Nevis psiholoģiskais. Tāpēc SBP no sākuma ir jāsaprot kā refleksora reakcija, kas ir:
sajūtas – tās parāda, kā cilvēks uztver situāciju patiesībā;
domas – tās parāda, ka cilvēks atrodas tajā vai citā konfliktā;
darbība – notiek tad, kad ir izveidojusies nepieciešamība rīkoties.
Atkarībā no tā, kāda tieši SBP strādās, cilvēkam ir dažādi varianti , kā just, domāt un rīkoties. Tāpēc nav nekādas nozīmes, kas tieši notika, bet ir nozīme tam, kā notikušais lika justies – tas arī ir konflikta saturs.
Kas ir konflikts un kas ir emocionālā spriedze?
Par konfliktu sauc situāciju (tas ir konkrētu vietu, laiku, dalībniekus), kura ir kā draudi izdzīvošanai. Šī situācija var būt reāla, iztēlota, simboliska, metaforiska, virtuāla, jebkurā variantā.
Negatīvie pārdzīvojumi.
Konflikts veido stresu jeb ķermeņa reakciju pārdzīvojumu veidā (tas ir: ķermeņa sajūtas, emocijas, domas, tēlus). Negatīvie pārdzīvojumi ir sāpīgas sajūtas ķermenī, noliedzošas emocijas un destruktīvas domas – to visu sauc par emocionālo spriedzi.
Gadījumā, ja stress cilvēkam ir pēkšņs, negaidīts, viņš nav tam sagatavojies un viņam nav resursu, lai ar to tiktu galā, un vēl viņš ir izolēts, viņam nav no kurienes gaidīt palīdzību – rezultātā viņš iekrīt apjukumā un nespēj atrast nekādu risinājuma stratēģiju, tad stress kļūst par šoku. Un tad jau smadzenes pārņem situācijas vadību uz sevi un iedarbina ķermenī daudz zemāka līmeņa programmas, nekā psihes, un tagad jūs zināt, ka tās ir mērķtiecīgas bioloģiskas programmas, lai izglābtu cilvēkam dzīvību. Šīs programmas izpaužas kā slimības.
Gandrīz pusei medicīnā zināmām slimībām nav situācijas apraksta, bet jaunajā vācu medicīnā tās sauc – aktīvās fāzes jeb konflikta fāzes simptomi. Mēs sakām, ka, lai dotu cilvēkam laiku konflikta atrisinājumam, smadzenes “utilizē” pārdzīvojumu un spriedzes procesus un “noglabā” tos dažādos ķermeņa orgānos, pie tam noteiktam spriedzes veidam atbilst noteikts orgāns. Ja konflikts tiek atrisināts, t.i, cilvēkam vairs nekas nedraud, tad smadzenes ieslēdz pretēju mehānismu – lai apstādinātu ieslēgto bioprogrammu, un šis mehānisms strādā paredzētā veidā, izejot cauri noteiktām stadijām, un tas viss kopā saucas – organisma atjaunošanās fāze vai “remonta” fāze.
Dažādu iemeslu pēc šīs bioprogrammas ne vienmēr realitātē noved pie pilnīgas atjaunošanās, bet bieži vien tās kļūst par hroniskām slimībām. Svarīgākais iemesls tam ir, ka, acīmredzot, konflikts netika atrisināts līdz galam, un smadzenās ir palicis kāds imprints, kurš barojas ar emocionālo spriedzi, un šis konflikts periodiski reaktivējas ar ārējo apstākļu, dažādu notikumu palīdzību, veidojot atkal un atkal jaunus pārdzīvojumus. Mēdz būt arī sekundārie stresi, kurus izsauc pats slimības klātesamības fakts. It īpaši, ja cilvēks nav pazīstams ar slimības mehānismu un uzskata, ka slimība pie viņa ir no kaut kurienes atnākusi, no ārienes, bez kāda iemesla, vai arī tā ir bijusi ierakstīta gēnos. Vai cilvēks akli notic vēl kaut kādiem citiem murgiem.
Ja šī informācija jums likās noderīga, tad padalieties ar citiem!
KOMENTĒT ŠO RAKSTU