Cilvēks atrodoties stresa stāvoklī nespēj racionāli domāt un pieņemt nepieciešamo lēmumu. Lai sev palīdzētu iziet no stresa situācijas pēc iespējas veselīgāk, lai neskatoties uz stresu, spētu virzīties uz priekšu, lai realizētu sevi šajā dzīvē, lai spētu mainīt dzīvi pat tad, ja apkārt ir tāda nestabilitātes atmosfēra, ir nepieciešams iemācīties pareizu attiekmi pret stresu. Tāpēc, es vēlos jūs uzaicināt uz terapeitisku vebināru ‘’Stresa Psihosomatika’’.
Šis vebinārs ir balstīts uz polivagālo teoriju. Kas ir polivagālā teorija?
Polivagālā teorija ir teorija, kas apraksta, kā nervu sistēma ietekmē mūsu emocionālos stāvokļus un otrādi.
Teorija koncentrējas uz “klejojošā” nerva lomu, kuram Stīvens Porgres (šīs teorijas autors) uzskata, ka ir nozīme emocionālajā regulēšanā, sociālajā saiknē un draudu noteikšanā. Bet kāpēc klejotājnervs ir tik centrāls šajos procesos? Šis nervs ir veģetatīvās nervu sistēmas galvenā sastāvdaļa, kas, kā mēs zinām, ir atbildīga par ķermeņa neapzināto funkciju regulēšanu, tostarp sirds, plaušu un gremošanas trakta darbību. Veģetatīva distonija šeit ir pats labākais piemērs. Tās pamatā ir šī nerva funkcijas traucējums.
Ja iedot pašā vienkāršākajā piemēra šīs teorijas aprakstu:
Pieņemsim, ka pieredzējis tūrists mežā satika vilku. Zinot, kā rīkoties šajā situācijā, ceļotājs var izmantot savu sociālās mijiedarbības sistēmu un runāt zemos toņos, lai nomierinātu vilku, lēnām atkāpjoties.
Tagad pieņemsim, ka nepieredzējis tūrists sastopas ar vilku un krīt panikā. Šajā gadījumā nervu sistēma var aktivizēt simpātisko mobilizāciju, liekot tūristam skriet (bēgt) pretējā virzienā. Vai arī viņš var nolemt, ka vislabākais rīcības veids ir sastingt, iespējams, piemānot vilku, lai viņš virzītos tālāk.
Visbeidzot, ko darīt, ja tūristam uzbrūk vilks? Nervu sistēma var reaģēt, sabrūkot, mēģinot saglabāt enerģiju un aizsargāt dzīvībai svarīgos orgānus. Viņa var arī reaģēt, liekot tūristam dissasociēties (nejust), lai novērstu viņas prātu no sāpēm, ko izjūt ķermenis.
Arī pēc tam, kad šie draudi ir pārgājuši, tūrista nervu sistēma var iestrēgt aizsardzības (bēgt vai sastingt) reakcijā. Tas ir tāpēc, ka saskaņā ar teoriju, trauma var atstāt iespaidu (imprint) uz to, kā nervu sistēma uztver pasauli.
Tadējādi, balstoties uz savu teoriju, Stīvens uzsver, ka reakcijas uz traumām nav brīvprātīgas izvēles — tās ir refleksīvas, ieprogrammētas reakcijas, kuras izpauž visi cilvēki. Un, tā kā tās ir instinktīvas, ķermenis bieži paliek šajos aizsardzības stāvokļos pat pēc tam, kad draudi ir pārgājuši, lai paredzētu turpmākās briesmas.
Un tieši šīs reakcijas tad arī ir jāatbrīvo, parādot ķermenim, ka draudi vairs nav aktuāli, ka var ļaut ķermenim atslābt. To mēs darīsim caur instinktu terapeitisku izstrādi.
