Kas jums ir nepieciešams, lai justos “labi”? Nopirkt kaut ko, izdabāt kādam, uzkāpt sasniegumu kalnā vai būt uzmanības centrā? Bet ir arī kāds pamatstāvoklis, kā mēs jūtamies bez tā visa. Šis ir noklusējuma stāvoklis. Kā tas veidojas?
Kādreiz bērnībā mēs jutāmies labi, bez nosacījumiem, bet tad kaut kas notika (šādi brīži tiek izstumti no atmiņas) un mainījās mūsu pašsajūta.
Piemēram, bērnu aizsūtīja kaut ko nopirkt, viņš iet priecīgs un apmierināts, bet viņš nopirka nepareizu lietu. Un mājās: “Tu esi tiešām stulbs..?” viņu lamā un apkauno. Vai arī viņš uzzīmēja zīmējumu un bērnudārza audzinātāja viņam teica: “Tas ir ļoti slikti.” Vai arī smilšu kastē pienāca kāda tante un atņēma lāpstiņu: “Neaiztiec, tā nav Tava.” Vai arī meitene sāk izpausties, kaut ko stāstīt, un viņi viņai saka “aizveries”…
Kādi lēmumi tiek pieņemti tādā brīdī?
1️⃣ Ar mani ir kaut kas ne tā, es neizpaudīšos, lai nejustu diskomfortu.
2️⃣ Ja mani nosodīja, tad, kas man ir jādara, lai mani uzslavētu?
Piemēram, es pielīdīšu tai skolotājai vai klusēšu, jo zinu, ka tikšu nosodīts un izvēlēšos citu veidu, kā iegūt mīlestību un apstiprinājumu. Pašizpausmes vietā ir kompensējošas darbības aizstāšana.
Ļoti spilgts piemērs ģimenēs, kur pieaugušie ir ļoti stingri, neadekvāti, ir spiediens uz bērnu, bērns kļūst par tādu kā “klaunu”, jautru puisi, jo tikai tas kaut kā atslābina vecākus un viņš var justies ērti. Šādi cilvēki pēc tam kļūst par “ballītes dvēselēm ”, viņiem ir daudz joku un ir šķietami pozitīvi, bet tas nav saistīts ar labu dzīvi un laimīgu pašsajūtu. Tāpat kā karaļu laikā bija “klauni”, kuri riskēja maksāt ar savu dzīvību, ja karalis jutās slikti.
Bērnam vajag izdzīvot. Bērnībā viņš nav piemērots patstāvīgai dzīvei, ja viņš paliks viens, viņš nomirs. Un viņš sāk mācīties, kā izdzīvot un dara to ļoti ātri. Ir divu veidu apmācība:
1️⃣ Personīgā pieredze. Piemēram, apdedzinājies pret karstu tējkannu, nākamreiz uzvedies piesardzīgāk.
2️⃣ Kāds pateica – tur neej, tur ir bīstami, nebļauj, neraudi, nerunā pretim, ko Tu te ar niekiem nodarbojies, ej istabu kārto, un šis viss tiek uzņemts kā patiesība, tāpēc, ka to saka nozīmīgi cilvēki. Bērns nedomā “Tas zīmējums ir slikts un audzinātājas viedoklim nav nekāda sakara ar mani”. Viņš domā “Es esmu slikts”.
Loģiskas kļūdas rezultātā cilvēks nolēma, ka ārējs stimuls nosaka, kas viņš ir, un no šī brīža viņš atrodas uzslavas meklējumos. Bet pat saņemot šo uzslavu un apstiprinājumu, efekts ļoti ātri izzūd, kad viņš saskaras ar tāda paša veida traumu, kas viņu kādreiz izmainīja.
Piemēram, kāds nozīmīgs cilvēks teiks “šī kleita vairs nav modē”, “tavs dzīvoklis atrodas sliktā rajonā”, “tavs vīrs ir muļķis”, “šodien tavas pankūkas nav tik garšīgas”, “tev ir celulīts”. .. Un situācija acumirklī pārvēršas līdzīga tai sajūtai, kas bija sāpīga bērnībā. Kleita kļūst ne tik skaista, vīrs nav tik labs, un atkal “es esmu kaut kāds ne tāds”, un ir jāpērk vairāk, jāizdabā, jāizklaidē, jāsasniedz.
Pirmo reizi, kad cilvēks apspieda sevī emocijas, neizteica, neizrādīja, viņš izdarīja sev lāča pakalpojumu. Sēžot smilšu kastē, viņam bija 100% laime, bet saskāries ar nepatīkamu pieredzi, viņš iztērēja 1% sevis apspiešanai, 99% palika, likās, ka atšķirība nav jūtama un tika izdarīts secinājums: “Tas ir labs veids, kā apspiest sevi, lai atbrīvotos no nepatīkamās sajūtas. Nākamreiz, kad viņš šo metodi izmantos vēlreiz, paliek 98%, 97%, 96%… Tas ir tāpat kā visu nepatīkamo iedzīt gumijas bumbiņā un turēt to zem ūdens, bet tā paliek arvien lielāka un lielāka un vairāk enerģijas tiek iztērēts, lai šo bumbiņu apspiestu. Apātija, depresija, enerģijas trūkums un mirdzums acīs ir šī procesa sekas.
