Mājas BIBLIOTĒKA SĀPĪGI STĀVOKĻI UN TO ATRISINĀŠANA Sāpes – tas ir kā telefona zvans

Sāpes – tas ir kā telefona zvans

Šoreiz vēlos ar tevi parunāt par slimībām. Mums visiem ir kaut kāds priekšstats par slimību. Lai kāds tas arī nebūtu, parasti tas ir saistīts ar kāda orgāna darbības traucējumiem vai arī fizisko diskomfortu. Vārds “slimība” izriet no vārda “slims”, “sāpes”, ”diskomforts”.  Sāpes ir ķermeņa signāls, ka kādai tā daļiņai ir nepieciešama palīdzība. Mums, savukārt, ieslēdzas reakcija – atslēgt šo daļiņu, nogriezt, aizmirst par to. Ja izprot, kā strādā mūsu ķermenis un mūsu bioloģija, tad viegli var saprast arī to, ka slimība nav problēma, bet drīzāk risinājums.

Jebkurš simptoms un slimība ir telefona zvans. Mums ir izvēle – izlikties, ka neko nedzirdam un nepacelt klausuli, vai arī pacelt to un nonākt kontaktā ar savu ķermeni.

Sāpes – tas ir simptoms. Tas ir kā telefona zvans. Tas var nākt negaidīts un nevietā. Mēs dažādos veidos varam atbrīvoties no uzmācīga zvana, piemēram, atslēgt telefonu, sadauzīt to, uzlikt virsū spilvenus, lai tikai nedzirdētu tā zvanīšanu. Bet telefons nezvana vienkārši tāpat. Ja jau tas reiz zvana, tad kāds ir ievadījis jūsu numuru un vēlas jums kaut ko pateikt vai nodot kādu informāciju.
Jebkurš simptoms un slimība ir telefona zvans. Mums ir izvēle – izlikties, ka neko nedzirdam un nepacelt klausuli, vai arī pacelt to un nonākt kontaktā ar savu ķermeni. 

Jebkura slimība ir: 1.Vēstījums 2.Informācija. 3.Risinājums. Kāpēc? Tāpēc, ka iekšējās izmaiņas fiziskajā plānā ir reakcija ar ārējām izmaiņām, uz situāciju, uz apkārtējās vides maiņu. Kaut kas notiek, un mūsu ķermenis ieslēdz sevī izmaiņas – tā viņš adaptējas jaunajai situācijai vai apkārtējās vides izmaiņām. Jebkurš fizisks diskomforts – tā ir adaptācija. Problēma ir tā, ka mēs par kādreiz pārdzīvoto, ļoti bieži aizmirstam, vai arī ieberžam pārdzīvotās emocijas, iebetonējām to visu sevī dziļāk iekšā, lai nejustu.
Psihei tā ir kā izeja. Mēs varam turpināt dzīvot tālāk. Pārdzīvot nākamās situācijas, bet ķermenis turpina adaptēties, tas turpina iekšējo pārkārtošanos. Turklāt pats simptoms neparādās uzreiz – tas parādās daudz vēlāk. Mēs par šīm izmaiņām varam pat nenojaust un neko nezināt.

Tāpēc parasti mēs neapzināmies, ka slimībai ir kas kopējs ar kaut kādiem notikumiem un pārdzīvojumiem pagātnē. Ko dara ķermenis, lai adaptētos? Problēmu, kuru psihe nav spējusi atrisināt, tā noglabā dziļi ķermenī un atbrīvo no šiem pārdzīvojumiem mūsu prātu. Ķermenis šo problēmu atdod noteiktam orgānam un šis orgāns jau tagad uzņemas problēmas atrisināšanu. Tieši tāpēc, traumatiskus notikumus cilvēks var pilnībā aizmirst. Viņš var noliegt, ka tādi viņa dzīvē vispār ir bijuši. Neskatoties uz to, tie turpina dzīvot viņa ķermenī un “zvanīt”, lai nodotu kādu svarīgu informāciju.

Veltīgi ir ārstēt ķermeni, ja smadzeņu komandas ir palikušas nemainīgas. Ir jāapstājas un jānoskaidro, kas ir palicis neizdzīvots un neatrisināts. Ko ķermenis vēlas mums pateikt? Varbūt tomēr pacelt klausuli, jo telefons turpina zvanīt…..    

paDalies ar draugiem

KOMENTĀRI

Komentāru vēl nav

KOMENTĒT ŠO RAKSTU

Jūsu vārds
Jūsu e-pasts
Comment:

Uz augšu