Piedot un atlaist

Atlaist apvainojumu nozīmē – dot sev iespēju dzīvot un elpot brīvi. Vai tas ir iespējams? Cik bieži tev ir nācies dzirdēt: ’’Atlaid to apvainojumu, neņem galvā! Apvainoties nav labi. Piedod tu viņam!’’ u.t.t… Bet ko darīt, ja cilvēks mēģina atbrīvot sevi no šīm destruktīvajām sajūtām, bet – kā nesanāk, tā nesanāk? Mēs zinām, cik tas ir sāpīgi, kad kāds mūs aizvaino. Zinām paši pēc savas pieredzes, cik grūti ir piedot pāridarītājam. Pat, ja mēs nedomājam katru minūti par savu pāridarītāju, tas vēl nenozīmē, ka ir izdevies apvainojumu atlaist. Vēl vairāk – apvainojums pārtop par aktīvu mūsu dzīves daļu, kas veido mūsu dzīves scenāriju.

Instrukciju, kā tikt pāri apvainojumam, ir miljoniem. Sākot ar ‘’uzspļaut tam visam un aizmirst’’, un beidzot ar dažādām meditācijām. Mums liek sevi ielikt tā cilvēka vietā. Tas esot ceļš, kā atbrīvoties no apvainojuma. Bet ko tad mēs citu darām, kā tikai iedomājamies sevi tā cilvēka vietā, un no tā arī veidojas apvainojums:’’Es viņa vietā nekad tā neizdarītu, tāpēc arī nevaru viņam to piedot’’. Mēs domājam caur sevi, kā mēs rīkotos attiecīgajā situācijā.

Kas no šī visa nosauktā strādā? Nekas. Ja būtu tik viegli atlaist /piedot, tad apvainojušos vienkārši nebūtu. Kāpēc?  Mēs katrs uztveram pasauli ar tikai sev raksturīgu domāšanas veidu un sev raksturīgu psihes uzbūvi. No kurienes rodas apvainojums? Lai zinātu, kā atbrīvoties no apvainojuma, ir jāsaprot apvainojuma  ķēdes mehānisms,- kā šis apvainojums rodas. Kā mēs spriežam par cilvēku – caur to kādi paši esam, vai kā nekad neatbrīvoties no apvainojuma? Apvainojums rodas tad, kad mēs liekam uz otru cilvēku lielākas cerības, nekā viņš reāli mums  spēj sniegt.

Kāpēc tas notiek? Pirmām kārtām tāpēc, ka mūsu prognozes, attiecībā pret otru cilvēku, mēs izveidojam vadoties pēc savas personīgās pieredzes, kā vienīgo pareizīguman un taisnīguma mērvienību. Tā jau kādreiz bija, tātad tā arī būs uz priekšdienām. ”Katru dienu man dāvināja ziedus, šodien neuzdāvināja…” Apvainojos. Kā viņš tā varēja rīkoties? Es viņa vietā nekad tā neizdarītu. “Katru dienu man gatavoja vakariņas, bet šodien tikai tarkšķ pa telefonu”. Skaidrs, laikam mīļākais uzradies… Zinu es tādas, man jau viena tāda bija.” Šādu situāciju var salīdzināt jaunu un vecu žaketi – kad esi uzvilcis jaunu žaketi, bet kabatas meklē vecajā žaketē.

Salīdzinot ar ‘’ideālo tēlu’’ vai – kā izbēgt no realitātes? Gan dažāda veida literatūra, gan mēdiji aplipina cilvēkus ar bezjēdzīgiem stereotipiem. Mēs paši sev izveidojam galvā kādu ideālā partnera tēlu un sasaistām mūsu cerības ar šo sev radīto priekšstatu par to cilvēku, kādam viņam būtu it kā jābūt. Reāls cilvēks nevar izturēt nekādu salīdzinājumu ar mūsu izdomāto tēlu. Tāpēc saprotams, ka viņa rīcību tu vari uztvert kā apvainojošu, jo viņš tev nesniedza to, ko tu no viņa gaidīji. Tu patiesībā dzīvo ar savā galvā iedomāto tēlu, nevis ar reālu cilvēku.

Tāpēc gala rezultātā tu nezini, kā tev tikt galā ar apvainojumu uz tuvāko cilvēku, kas nav varējis attaisnot tavas cerības. Jo šīs cerības taču tika liktas nevis uz viņu, bet uz varoni / ideālu – iedomātu mīļāka tēlu vai labsirdīgo miljonāru. Egoisms kā pilnīga sagrāve mēģinājumā atbrīvoties no apvainojuma.

Vēl viens no ļoti svarīgiem aspektiem atbrīvošanās procesā no dusmām un apvainojuma ir – savās vēlmēs, lai arī ne vienmēr pašiem to apzinoties, mēs rīkojamies pēc principa: saņemt no otra cilvēka maksimāli daudz labuma sev. Balstoties uz šo vēlēšanos – saņemt kaut ko no otra, mēs arī veidojam cilvēka uzvedības  prognozes. Atnākšu uz mājam, viņa jau būs sagatavojusi man vakariņas, sakārtojusi māju, čības vietā nolikusi. Sagatavojot sevi, lai saņemtu no otra cilvēka tikai labumu sev un vīlušies savās cerības, mēs nezinām, kā tikt pāri dedzinošai apvainojuma sajūtai .

Tas pats attiecas arī uz darba attiecībām. Es esmu tik labs strādnieks, tik labs sava amata pārzinātājs. Priekšniekam ir noteikti mani jāpaslavē. Bet…paslavēja ne tik daudz, cik bija vajadzīgs. Nesamaksāja tik daudz, cik gaidīju. Apvainojums gatavs. Ir cilvēki, kuri ar savu tēlaino domāšanas veidu var izveidot sev galvā tādas fantāzijas, ka no mazas mušas uzpūtīs lielu apvainojušos ziloni. Tad vēl sāks dziļi analizēt, kāpēc tas otrs ar viņu ir tā izrīkojies, un kāpēc tas ir nesis tādus zaudējumus. Lai atvieglotu savas iekšējās ciešanas, cilvēks var izmanot verbālu sadismu vai pavērst to par lielu traģēdiju, un raudāt dienu un nakti.

Mums visiem ir tieksme pārspīlēt savu ieguldījumu kopējā lietā, tieksme sevi attaisnot. Cilvēki ir egoistiski, un tas ir normāli. No visa augstāk minētā ir acīmredzams, ka apvainojums slēpjas mūsu pašu kļūdainajās prognozēs par to, kā otram cilvēkam būtu jāuzvedas, lai apmierinātu mūsu cerības .

Kad šis apvainojuma stāvoklis sāk veidoties? Pašam bērnam to neapzinoties, pirmā apvainošanās sāk veidoties bērnībā. Jūs taču esiet ievērojuši, kā bērns, kas nejauši sasitas pret galdu vai kādu citu priekšmetu, sit pa to ar dūri. Apvainojies. Krēsls patrāpījās ne tanī vietā, kur vajadzēja, tātad krēsls vainīgs. Krēsls ir krēsls, bet ar mammu ir vēl vieglāk. Bērns jau ātri sāk saprast, ja viņš būs piepūties, niķīgs, tad ātri vien saņems ilgi gaidīto un tādā veidā viņš tikai turpina piekopt šis ‘’manipulācijas’’ spējas. Tā bērna apvainošanās ieiet jau ieradumā un manipulācijas veids ar to, kā panākt savu –ir savs bonuss, lai to pielietotu visā dzīves garumā.

Kā atbrīvoties no apvainojuma un sākt dzīvot? Kā neturēties pie apvainojumiem, bērns ir jāmāca jau agrīnā bērnībā, lai tas nepāriet pieaugušo dzīvē. Mācot bērnu meklēt izeju, nevis stāstīt viņam par apkārtējiem, kas būtu vainīgi viņa neveiksmēs. Uzņemties atbildību par savu rīcību – tas ir pirmais ieguldījums uz brīvību no apvainojumiem uz citiem. Ja viņš arī kļūdīsies, tad šī kļūda netiks pārveidota kā apvainojums uz kādu, bet kā spēja uzņemties atbildību un pilnveidot sevi tālāk, bez apvainojuma sajūtas. Ja es pats arī esmu vainīgs, es labojos, kļūstu labāks. Atbildība – dzinulis uz priekšu, uz sevis pilnveidošanos.

Apvainojums ir strupceļa stāvoklis. Atteikšanās no sevis pilnveidošanas. Apvainojums pastāv tikai mūsu domās. Kad cilvēks tajā iegrimst, viņš it kā aiziet pagātnē. Bet pagātnes vairs nav, ir tikai tagadne. Tāpēc, kad nākamreiz sajutīsiet sevī, ka esat uz kādu apvainojies, apzinieties to, ka jūs no šī cilvēka gaidījāt vairāk, nekā patiesībā viņš spēja jums dot.