Lai izdzīvotu, ir jābūt labam?

Vai jums ir pazīstama sajūta, ka gribas būt labam (labai) visiem? Ja ir, tad šis raksts ir domāts jums. Būt labam visiem, kas gan tur slikts, jūs jautāsit? Ja jums nav brīvas izvēles, kā rīkoties (palīdzēt vai nepalīdzēt) –  tas vienmēr ļoti nogurdina. Jūsos ir kāda iestrādāta programma no pagātnes, kura strādā automātiski, un jūs pat par tās esamību nenojaušat. Jūs visu laiku mēģināt būt labs, izdarīt otram labu, nedomājot pats pats par sevi… Pat ja mēs vēlētos no visas sirds pasūtīt pāris mājas tālāk kārtējo palīdzības lūdzēju, lai padomātu par savu personīgo komfortu pirmkārt, nevis par visiem pārējiem – programma vienalga ieslēdzas, un mēs paklausīgi sekojam tai, pat naivi ticot, ka palīdzēšana citiem mums sagādā labsajūtu.

Kāds varētu būt iemesls tādai ‘’visiem palīdzēšanas’’ uzvedībai? Ar kādu mērķi pagātnē šī programma ir darbojusies un tagad ieslēdzas automātiski, kā “autopilotā”, mums pašiem neapzinoties? Pirmais  programmas ieslēgšanās variants – vai tikai mamma nenobijās, uzzinājusi, ka ir stāvoklī ar jums? Vai viņai nebija doma iztaisīt abortu vai, iespējams, viņa šaubījās – vai viņai tagad ir vajadzīgs bērns? Kādas situācijas ar viņu notika tajā laikā, kad viņa varēja izdarīt sev secinājumus, ka ir jābūt labai, lai netiktu pamesta vai nosodīta? Varbūt tētis gribēja aiziet pie citas. Negribēja precēt mammu. Pajautājiet to viņai, ja ir iespēja.

Ja tā ir, tad intuitīvi ierakstās programma – ir jābūt labai, lai tevi nepamestu. Kad tevī iekšēji veidojas jauna dzīvība, visas līdzīgās situācijas pārdzīvojas it īpaši smagi. Sieviete visu uztver daudz emocionālāk. Bērns, atrazdamies mātes dzemdē, nespēj sevi atdalīt no viņas un pārdzīvo viņas stāvokļus kā pats savējos. Šie mammas pārdzīvojumi ierakstās bērna zemapziņā – lai izdzīvotu, ir jābūt labam. Mazuļa gaidīšanas periods ir ļoti svarīgs periods, kad daudz kas ieprogrammējas viņa tālākajā nākotnes uzvedībā. Viss, kas notiek ar mammu grūtniecības laikā, ierakstās kā mūsu noteikumi, lai mēs ieraudzītu Gaismu. Lai mani piedzemdētu, man ir jābūt labam. Lai par mani rūpētos – ir jābūt labam. Lai es citiem patiktu – ir jābūt labam.   Kad es jau esmu piedzimis, ir svarīgi, lai mani mīlētu – savādāk es viens pats neizdzīvošu.

‘’Man ir jābūt labam’’ – tas man ir pats galvenais izdzīvošanas noteikums. Es jau no bērnības intuitīvi cenšos būt labs un izdarīt visu perfekti. Vai mani liela? Vai man pateicas? Vai mani slavē ģimenē? Vai man izsaka pateicību? Vai to izsaka no visas sirds, vai tā ir tikai dežūrfrāze? Paliek sajūta, ka laikam kas tomēr nav, tā kā vajag. Es it kā redzu visu labi, man patīk, bet kaut kas tomēr nav līdz galam, vajag vēl labāk. Un pēc tam visu dzīvi, lai ko arī es nedarītu, it visur es redzu kaut kādas nepilnības, kļūdas, visu laiku neatstāj sajūta, ka kaut ko tomēr nevaru izdarīt līdz galam. Kaut kas vienmēr nav padarīts līdz galam. Es strādāju un strādāju, bet neredzu ne gala, ne malas. Tā mēs varam sevi nodzīt, līdz tam, ka  nokrītam gultā ar izdegšanas sindromu uz ilgāku laiku. Kāpēc? Tāpēc, ka neviens nepalielīja, nepateica, kāds es esmu malacis! Nav sajūtas, ka ir izdarīts līdz galam, nav labsajūtas no padarītā. Nedzirdēju frāzi:’’O, superīgi! Kāds tu malacis!’’

Un tā visu dzīvi, galvā ir ierakstīta programma – ‘’ nē, kaut kas tomēr nav tā, kā vajag, vajag labāk’’. Ja blakus ir mūžīgi nepamierinātais vīrs (sieva), visu laiku kaut ko pieprasošie bērni, vecāki, haoss darba vietā. Priekšnieks, kurš nekad nepaslavē…  Kā jau zināms, pilnībai nav robežu. Izdarīt kaut ko ideāli nemaz nav iespējams, un tāpēc cilvēks iekrīt depresijā. Perfekts cilvēks – tā ir nāve, jo dabā nekas nav perfekts. Nav iespējams būt perfektam. Un kur tad ir robeža starp kvalitāti un perfekcionismu? Kuram ir interesants cilvēks, kurš no ārpuses ir tāds ideāls un labs, bet iekšēji jūtas nomākts un depresīvs, jo viņš visu dara citu dēļ, nevis pats sev. Tikai nepārspīlējiet! Es nesaku, ka tāpēc ir jākļūst sliktam. Nevajag sākt dzīvot tikai sev. Tā ir tikai otra galējība, kurā dažreiz iekrīt tie, kuri ir piekusuši būt labi. Tādā  gadījumā cilvēks cenšas būt ļoti slikts, lai aizietu no sava ‘’labā cilvēka” tēla, tāpēc, ka viņam no tā slikti. Teicamniece izrādās par prostitūtu, paklausīga mammas meita pēkšņi sev izvēlas partneri no kriminālajām aprindām, gudrais puisītis nodzeras.

Šeit svarīgi atrast harmoniju. Saprast, ka ‘’labi’’ un ‘’slikti’’ ir tikai jūsu paša vērtējums. Un katram šis vērtējums ir individuāls, – lai kā tu arī necenstos, vienmēr atradīsies kāds, kuram kaut kas nepatiks. Tā ir skriešana pa apli. Bet izeja no tā ir. Ir jāapzinās, kur šī programma ir ierakstīta, un ar kādu mērķi tika tur ierakstīta. Tad aizslēgtais aplis tiks pārrauts. Var taču būt arī labs, neejot pretim savām iekšējām sajūtām. Esot patiesam ar sevi. Priecājieties par sava bērna sasniegumiem, lai arī tie vēl nav īpaši nozīmīgi!

paDalies ar draugiem

KOMENTĀRI

Komentāru vēl nav

KOMENTĒT ŠO RAKSTU

Jūsu vārds
Jūsu e-pasts
Comment:

Uz augšu