Mājas BIBLIOTĒKA SĀPĪGI STĀVOKĻI UN TO ATRISINĀŠANA Kas slēpjas aiz pozitīvisma maskas?

Kas slēpjas aiz pozitīvisma maskas?

Šodien piedāvājumā ir ļoti daudz dažādu kursu, grāmatu, kur cilvēki dalās ar savu pozitīvismu. Viņi motivē, paceļ citiem cilvēkiem garastāvokli, un rada vēlmi virzīties uz priekšu. Es pati esmu bijusi vairākas reizes šādos motivējošos treniņos, bet, tikko kā pārstāju tos apmeklēt, mana motivācija jau pēc nedēļas pazuda. Tev saka – domā labu, priecājies par dzīvi,met visu slikto no prāta ārā! Viss dzirdētais saņem vēl lielāku apstiprinājumu, jo bērnībā mums tiešām tā teica – dusmoties nav labi, apvainoties nav smuki, labsirdīgus cilvēkus visi mīl.

Ar šādām suģestijām mani mēģināja ‘’iebarot’’; tā rezultātā man izveidojās priekšstats, kas ir ‘’labs cilvēks”. Es sasmēlos pozitīvismu un skrēju ar to, neredzot neko sev apkārt; tā skrienot, es ietriecos ar galvu sienā. Bija sāpīgi. Paņēmu pauzi un atkal turpināju skriet, it kā cerot, ka es vienu dienu pārdauzīšu šo sienu. Bet tad uzradās šaubas, – nu OK, pārsitīšu es to sienu, bet ja nu tur ir vēl daudz citu tādu pašu sienu?

Sanāca tā – esmu saņēmusi kārtējo pozitīvisma devu. Piespiežu sevi no rītiem pasmaidīt savam atspulgam spogulī, apspiežu dusmas uz savu kolēģi, piedodu saviem draugiem, par to, ka viņi nav rīkojušies tā, kā es vēlējos…un kāda te brīvība? Cik ilgi es spēšu sevi turēt aiz krāgas šajā pozitīvismā? Varbūt, ka man tikai tas tā strādā un maniem klientiem un paziņām? Varbūt kādam šīs pozitīvisma porcijas pietiek ilgam laikam un viņam ir unikālas spējas turēt sevi tikai vienā polaritātē? Savā praksē es tādus cilvēkus neesmu satikusi.

Parasti tie ir cilvēki, kuriem pozitīvisma fāze bijusi ne īpaši ilga, pēc tās sekojis krituma periods. Cilvēks, protams, mēģina slēpt to no citiem, viņš pats sev nevar tajā atzīties, ka nespēj šajā pozitīvismā ilgi uzturēties, bet nespēj arī to izrādīt citiem – es taču esmu tik pozitīvs. Ko tādos gadījumos mēs darām? Mēs atsakāmies no emocijām, kuras nevēlamies just, bet tās vienalga ir mūsos, ja jau tās izpaudās!

Kad kāds mūs iedvesmo ar savu pozitīvismu, mums uzrodas spēks apspiest sevī savas skumjas, apātiju, bēdas, aizvainojumu, visu to nepatīkamo, kas dzīvo mūsos. Mēs apklājam ar ‘’biezu šokolādes kārtu’’ visus savus nepatīkamos pārdzīvojumus, domas, pārliecības. Tikko kā sajūtam, ka uzrodas iekšējais diskomforts, mēģinām to iebāzt kaut kur dziļāk. Pārliecinām sevi, ka esam pozitīvi un viss ir super. Vai tas tiešām tā ir? Vai tikai mēs paši sev nemelojam, slēpjoties aiz pozitīvisma?

Protams, ka ir labi būt pozitīvam, bet ir liela starpība: ir iekšējais pozitīvisms, ir iekšējā balansa sajūta, bet ārēji ir emocijas, jūtas, garastāvokļa maiņas, vai arī ir ārējais pozitīvisms, un viss ir baigi superīgi, bet iekšēji,- sāpes, vilšanās, vientulība, aizvainojumi, neapmierinātība.

Nestrīdēšos un piekritīšu, ka tāds pozitīvisms nomazgā negatīvismu, motivācija dod iespēju spert soli uz priekšu, sajust pārliecību par sevi, bet viss ir labi tikmēr, kamēr tu nesastopies ar kādu šķērsli, kas izjauks tavu pārliecinātību, kas dos spēkus “tarakāniem”, kas ir tevī, un kuriem ir nepieciešama “barība”. Tad ir nepieciešama jauna pozitīvisma porcija. Tā strādā infobizness – apmeklējāt motivējošos kursus vai treniņus, atnācāt tādi uzmotivēti, ar iekšējo sajūtu, ka esat spējīgs kalnus gāzt, bet, tikko kā ir jāsāk darīt, un cilvēks sastopas ar pirmajām neveiksmēm, tā viss….visa motivācija pazudusi. Kur ir palicis viss pozitīvisms un pārliecība, ka es spēju visu?

Ir vērts apzināties vienu svarīgu patiesību: Nav ne pozitīvā, ne negatīvā, nav ne sliktu emociju, ne labu. Ir atkarība no šiem stāvokļiem, mēs tajos ieciklējamies. Mēs nevaram atslēgt, anulēt vai izgriezt savus stāvokļus. Tā ir bioloģiskā programma, kura mūsos ir iebūvēta. Mēs varam tikai tos pieņemt un iemācīties brīvi ieiet un iziet no šiem stāvokļiem. ‘’Bet ir taču cilvēki, kuri priecājas par dzīvi!’’- tu teiksi un tev būs taisnība. Tāpēc, ka ir cilvēki, kuri neieciklējas vienā stāvoklī, viegli atlaiž to, kas atnāk. Pavērojiet viņus, un jūs sapratīsiet, ar ko viņi atšķiras. Viņiem šis pozitīvisms ir iekšējs. Tas ir viņu pamats.

Katrs cilvēks var atrast sevī šo pamatu. Viss ir atkarīgs no sagatavotības atvērt acis uz to, kas patiesībā notiek. Nenoslēgties no negatīvisma, bet izprast tā dabu. No kā sākt? No savu emocionālo sasprindzinājumu izstrādes.

paDalies ar draugiem

KOMENTĀRI

Komentāru vēl nav

KOMENTĒT ŠO RAKSTU

Jūsu vārds
Jūsu e-pasts
Comment:

Uz augšu