Bailes – kurš tās izdomājis?

Bailes ir mūsu pamata emocija, kura ļāvusi cilvēkam izdzīvot daudzus gadu simtus un tūkstošus – mums ir jābūt pateicīgiem bailēm, pateicīgiem dabai par to, ka mums ir tāda glābjoša reakcija, citādi mēs jau sen būtu izmiruši.

Bailes mobilizē organismu, dod piekļuvi pie enerģijas rezervēm. Mums vai nu rodas iespēja izglābties, vai arī bailes paralizē mūs, mēs pārstājam elpot un sastingstam, izliekamies, it kā būtu miruši – arī tā ir sava veida adaptācija situācijai. Bailes – tā ir aizsardzība. Organisms mēģina mūs brīdināt, ka tas ir sajutis kādas briesmas. Kad mēs to saprotam un pieņemam, mēs varam viegli ieiet baiļu stāvoklī un iziet no tā.

Biežāk tomēr mēs neapzināti noturam bailes, mēģinot no tām atbrīvoties: lamājam sevi par savu “vājumu”, kā rezultātā iedzenam bailes “būrī”. Ieslēdzam tās sevī un nelaižam vaļā – mums liekas, ka baiļu vairs nav, bet patiesībā mēs tikai novēršam uzmanību citur un par tām aizmirstam. Bet bailes nekur nepazūd, tās vienmēr paliek mūsos. Tāpat kā jebkura cita, līdz galam neizdzīvota emocija, bailes iestrēgst mūsos, un mēs tās nēsājam sev līdzi. Tērējam savu enerģiju, izjūtam diskomfortu, un tas neļauj atslābināties. Ar laiku uzrodas bailes no bailēm. Tās ir emocijas, kuras izpaužas kā kaut kā slikta gaidīšana nākotnē, un tas vēl vairāk pasliktina emocionālo stāvokli.

Izdomātās bailes

Ir jāsaprot un jāpieņem, ka bailes ir mūsos iebūvētas un tās uzreiz “nostrādā”, tiklīdz uzrodas kaut kas bīstams. Bet vai mēs bieži atšķiram reālos draudus no izdomātajiem? Mēs bēgam no nikna suņa, jo baidāmies, ka viņš mums iekodīs. Tie ir reāli draudi dzīvībai. Mēs pat neesam sajutuši suņa zobu pieskaršanos ādai, bet apzināšanās, kā tas var beigties, izsauc baiļu sajūtu. Kad mēs sastopamies ar plēsīgu zvēru, šīs bailes  ir attaisnojamas, taču ļoti bieži dzīvē ir tā, ka mēs savas bailes izdomājam pilnīgi nepamatoti. Bailes, kad ārsts jums pasaka ‘’briesmīgu’’ diagnozi, ir iztēlotās bailes. Iespējams, ka jums vēl nav reālu draudu veselībai, bet šī ziņa pati par sevi veido ne tās labākās ainas un domas prātā – un zemapziņai šīs kļūst par reālām bailēm.

Taču, cik bieži mēdz būt, ka mēs izdomājam sev to, kas, iespējams, nekad tā arī nenotiks? Uzpūšam no mušas ziloni – ja nu mani atlaiž no darba, ja nu es ar kaut ko saslimstu, ja nu no manis aiziet vīrs, ja nu ar manu bērnu kas notiek… Un tā nebeidzami “…ja nu’’… Visi šie uztraukumi situāciju neuzlabo, tieši pretēji,- pasliktina.

Ir jāatceras, ka mūsu smadzenes neatšķir izdomāto no realitātes, – tas nozīmē, ka zemapziņa ierakstīs visu, it kā tas notiktu šeit un tagad. Piemēram, bailes pateikt kaut ko ne tā, pazaudēt savu Es, atpalikt no savas cilts. Ja agrāk no tā cilvēks tiešām varēja nomirt, jo bez cilts mūsu senči nespētu izdzīvot, – mūs varētu nogalināt plēsīgi zvēri vai mēs kristu laupītajiem par upuri, tad tagad ar prātu mēs zinām, ka tas nenotiks, bet bailes, vienalga, ieslēdzas. Senču pieredze ir ļoti bagātīga, tāpēc mēs reaģējam tieši tā – it kā, ja mēs kaut ko nepareizu pateiksim, par to mūs sodīs, sadedzinās ugunskurā.

Vēl ir bailes no sāpēm. Kurš no jums nav pārdzīvojis sāpes ķermenī un sāpes dvēselē? Dažreiz tās liekas neizturamas. Tās atstāj savas pēdas, un mums neapzināti ir bail atkal iekļūt tajā stāvoklī. Intuitīvi cilvēks sāk izvairīties no visa, kas jelkad viņam licis ciest.

Tādā veidā var sākt bez iemesla izvairīties no jaunu attiecību veidošanas, no jaunu mērķu izvirzīšanas un sasniegšanas, no jaunu projektu uzsākšanas. Negribēt iet peldēties, vadīt automašīnu, nodarboties ar seksu. Iemesls tam visam, protams, ir negatīvā pieredze. Bet miljoniem cilvēku to visu dara un nebaidās! Iespējams, pirms jūs iekļuvāt kādā situācijā, no sākuma viss bija labi, un,visticamāk, arī uz priekšu viss būs labi. Bet tāpēc, ka pirmā pieredze bija negatīva, starp to, kas bija un to, kas varētu būt, ir tāda kā siena – jūsu bailes. Kāds iekļūst avārijā, bet tik un tā pēc tam sēžas pie stūres, kāds ir slīcis, bet, vienalga, pēc tam lien atpakaļ ūdenī. Toties kādam citam no  visa tā sāk palikt bail. Iespējams, ka baiļu sēkliņa iekrita auglīgā augsnē. Iespējams, ka jau iepriekš bijusi kāda negatīvā pieredze.

Kāpēc ir jātiek skaidrībā ar savām bailēm? Nu padomā, – baidos no ūdens, labi, – neiešu peldēties; baidos vadīt automašīnu – braukšu ar sabiedrisko transportu. Kas tad patiesībā stāv aiz šīm bailēm? Tās vēsta to – ja jums ir baiļu stāvoklis, tad jums ir iekšēji neatrisināts konflikts + līdz galam neizdzīvotās emocijas. Šajā stāvoklī jūsu bioloģija reaģē ar izmaiņām ķermenī vai arī ar programmējošām izmaiņām nākotnē.Tādas izmaiņas nākotnē mēs saucam par  slimībām.

Pie kādām slimībām var novest bailes?

Viss ir atkarīgs no pārdzīvojuma intensitātes. Baiļu ietekmē var tik skarti dažādi orgāni. Piemēram, bailes kaut ko pateikt nepareizi, neuzdrošināšanās vispār runāt cilvēku priekšā, var novest pie sevis nevērtēšanas konflikta,- tas atspoguļosies kaulu sistēmā. Bailes no šķiršanās – reaģēs āda, būs izsitumi uz ādas. Pat, ja nekas vēl reāli nenotiek, bet aina, kuru mēs iztēlojamies sev prātā, ka tas varētu notikt, ieslēdz organismā ‘’slimības’’ procesus. Sajūta, ka nespēju no kaut kā aizbēgt, var atspoguļoties uz muskuļiem, bailes no nāves – uz plaušām, bezpalīdzības stāvoklis – uz vairogdziedzeri. Bailes no briesmām nākotnē – uz redzi. Bailes, ka kāds man varētu atņemt vai neiedot mantojumu, atņemt kādu materiālu vērtību – uz sirdi. Piebildīšu, ja cilvēks izjūt bailes, tas nekādā ziņā nenozīmē, ka viņš uzreiz saslims. Šīs bailes var arī palikt psihes līmenī.

Un, cik bieži notiek tā, ka tieši tas, no kā baidies, ar to arī visbiežāk sastopies? Zemapziņā mēs vēlamies atrisināt mūsu iekšējo konfliktu, novākt spriedzi, kura atņem mums enerģiju, tāpēc atkal un atkal iekļūstam līdzīgās situācijās, lai neapzināti izdzīvotu neizdzīvoto. Paskatieties savām bailēm acīs! Uzzīmējiet tās. Atzīstiet, ka tā ir ilūzija, izdomātas bailes, jo šeit un tagad jums nekādas briesmas nedraud. Neviens nav apdrošināts no nelaimes gadījumiem un nāves, bet tērēt visu savu dzīvi, gaidot šo momentu – vai tas ir tā vērts?