Atkarība no uzslavas.

Ko sniedz atkarība no uzslavas?

Atkarība no uzslavas nav nekāda ‘’diagnoze’’, tā ir daļa no mūsu pašapziņas līmeņa, kā rezultātā cilvēks var izjust dažādus trauksmes stāvokļus, baiļu stāvokļus, nepieciešamību (uzmācīgu)  būt atzītam. Nepieciešamība izpatikt citiem – tā ir dabīga mūsu būtības daļa. Mums ir nepieciešams saņemt labvēlīgu atgriezenisko saiti no apkārtējiem cilvēkiem. Tas dod mums izpratni par to, ka mēs esam pieņemti, mēs patīkam, citiem patīk tas, ko mēs darām un cilvēki vēlas būt mums blakus. Tas  pārvēršas problēmā tad, kad cilvēks nespēj sevi piepildīt ar šīm atzinības zīmēm. Viņam vienmēr ir par maz un ne jau skopuma iemesla pēc, bet nespējot novērtēt to, ko viņam tikko iedeva. Dažreiz šis, process pastāvīgos atzinības meklējumos, pārvēršas par atkarību, no kuras cilvēks nespēj izkļūt. Kā gan savādāk? Viņa pašvērtējums taču karājās uz mata galiņa vai arī ir kaut kur tik zemu, ka cilvēks nespēj to pacelt . Pie tam kvalitātei un nopelniem nav vispār nekādas nozīmes, viņam ir tikai svarīga reakcija no apkārtējiem cilvēkiem. Tas ir viss, kā dēļ viņš kaut ko dara – iegūt uzslavu.

Protams, ka viss nāk no bērnības. Bērnam nav bijusi iespēja un tiesības novērtēt savu rīcību pašam, jo kā gan tu vispār vari pats par sevi kaut ko labu teikt? Tā nav sabiedrībā pieņemts! Tikai citi no malas var pateikt vai tu esi labs vai neesi. Pareizi tu dari vai nē. Nu, bet ja tevi tomēr paslavēja…tad tikai neliec viņiem pēc tam vilties, citādāk tevi uzskatīs par neveiksminieku un neviens tevi nemīlēs. Nu, un tā kā tavus panākumus un sasniegumus var novērtēt tikai citi, tad kas gan viņus, tos citus, zina, ko viņi tur var novērtēt un ko viņi savā galvā domā. Viņi var arī noraidīt, viņiem var arī nepatikt tas, ko tu dari un tāpēc, šī iemesla pēc, pat, ja tu izdarīji visu labi, tas vēl nenozīmē, ka tevi paslavēs tāpēc.

Ir arī vēl cits variants, kad bērnu lielī vai uz katra soļa, tad viņam nav iespējas izveidot pašam savus orientierus, pēc kuriem viņš varētu vērtēt pats sevi un savu rīcību. Viņš tik ļoti pierod pie pastāvīgas uzslavas, ka, ja viņu pēkšņi nepaslavē, tad tā viņam ir kā katastrofa vai kā nosodījums.

Pazīmes, kuras liecina par to, ka tev ir atkarība no uzslavas:

1.Kā jau augstāk ir minēts, atzinības vienmēr ir par maz. Tikko kā cilvēku paslavēja, viņš uzreiz paliek vienaldzīgs pret uzslavu. Pats sev saka, ka kas tad tur tāds, neko jau es tādu īpašu neesmu izdarījis un lielīties te nav ar ko.

2.No otras puses, ja tāds cilvēks ilgi nesaņem uzslavu, viņam sāk likties, ka viņu neviens nemīl, neciena vai varbūt pat ienīst. Dažreiz viņš atrod iemeslus tam (par maz strādāju), bet dažreiz var arī neko neatrast (es tik labi strādāju, bet neviens mani nenovērtē un nemīl).

3.Neskatoties pēc šīs vajadzības pēc uzslavas, cilvēks no tās  ļoti baidās. Ja kāds viņam ir izteicis kādu komplimentu, tad viņam uzreiz gribas pāriet uz citu tēmu, noslēpt savas emocijas par saņemto uzslavu vai vispār aizbēgt. Viņam uzslava tad ir kā -‘’tevi ievēroja’’, ‘’tevi piefiksēja’’; tagad tevi sāks vairāk novērot un, tikko kā tev kaut kas neizdosies, tā neviens tevi vairāk nemīlēs un no tevis aizgriezīsies. Vēl daudziem var arī patikt, kad kāds ierauga izdarīto darbu un saka :’’ Oho, cik forši! Kas gan to ir izdarījis? Kurš ir tas ģēnijs? ‘’. Tad ir tā, ka tevi atzina, bet nenoķēra, nepateica pa tiešo, ka tas ir tavs darbs.

4.Vēl tādam cilvēkam ir kāds savs ‘’elks’’, sabiedrībā pazīstams cilvēks, par kuru citi jūsmo vai viņam seko. Ja šī ‘’elka ‘’ rīcība, barot kaķus pie ieejas durvīm, tiek atzīta, tad tas apstiprina atkarīgā cilvēka rīcības pareizumu. Ja jau citi uzskata, ka viņa ‘’elks’’ dara pareizi uzskata, tad arī es, darot tāpat, rīkojos pareizi. Vēl kā atbalsts varbūt virtuālie draugi forumos vai soc. tīklu grupās.

Ko darīt cilvēkam, kuram ir atkarība no uzslavām? Kaut kādas konkrētas rekomendācijas te īpaši nepalīdzēs. Šeit ir nepieciešams darbs ar savu domu izstrādāšanu, pagātnes pieredzes pārvērtēšanu. Šis nav vienkārši ‘’pieradums’’ , bet princips, pēc kura cilvēks veido savu pasaules karti. Protams, ir arī nepieciešams padomāt par saviem nopelniem un sasniegumiem. Ar vienu vārdu sakot, sākt pārskatīt savas bērnības kartes no pieauguša cilvēka skatu punkta un apzināties, ka visiem nevar izpatikt.

paDalies ar draugiem

KOMENTĀRI

Komentāru vēl nav

KOMENTĒT ŠO RAKSTU

Jūsu vārds
Jūsu e-pasts
Comment:

Uz augšu