Stostīšanās psihosomatika

Pie valodas raustīšanas – cilvēks iekšēji ir spēcīgs, bet ārēji viņam liekas, ka viņš ir vājš. Bērnībā mamma, tētis teica, lai aiztaisa muti, cilvēkam palika bailes runāt. Ķermenis vēlas runāt, bet bailes apspiež runāšanu – rezultātā stostīšanās. Pašā pamatā guļ bailes runāt. Bailes parādīt sevi kā stulbu, nekompetentu. Kādam var būt bailes, ja viņš pateiks kaut ko ne tā, viņu aizdzīs, atraidīs. Katram cilvēkam, kuram ir šī kaite, baiļu iemesls ir individuāls, jo visi cilvēki ir dažādi. Vēl stostīšanos var nosaukt par kustības aizliegumu un nav svarīgi, kas tā ir par kustību – valoda arī ir kustība (žokļus kustība, mēles kustība, kakla kustība). Zem šīm bailēm ir bailes, ka tevi nosodīs, tevi izdzīs, kas ir vienāds ar bailēm – nomirt. Ko nozīme mani nosodīs – mani izdzīs no sabiedrības, ar mani nerunās, uz mani neskatīsies, es palikšu viens un es nomiršu. Kad cilvēks apzinās, ka viņš baidās no tā, kā nav, viņš pārstāj stostīties.  

Stostīšanās psihosomatika – vienlaicīgi runāt un klusēt. Smadzenes dod divas komandas vienlaicīgi. Līdz 17 gadu vecumam es spēcīgi raustīju valodu un šī ''kaite'' protams, ļoti ierobežoja manu dzīvi, manas vēlmes, spēju izpausties, jo pirms kaut ko kādam pajautāt, es vienmēr pārdzīvoju par to, ka man var sākt raustīties valoda, un tad par mani sāks smieties, un tāpēc, lai nekristu kaunā, es izvēlējos vispār labāk nerunāt, nedarīt un sevi neizpaust.  

Viens no stostīšanās konfliktiem ‘’man ir tiesības runāt – kas es tāds esmu, lai runātu’’. Un šie divi pastāvīgi savā starpā cīnās. Ja pret bērna vārdiem vecāki ir izturējušies necienīgi, tad var notikt tā, ka dziļi sevī viņš nebūs pārliecināts, vai ir vispār vērts runāt, vai viņš tiks uzklausīts. Bet runāt vajag, nevar taču visu laiku klusēt, tāpēc arī rausta valodu.   Ja māte vai tēvs ir bijuši autoratīvi, un nav ļāvuši bērnam sevi izpaust, tad arī var iedzīvoties šādā konfliktā. Bērns sāk kaut ko darīt (dotajā gadījumā – runāt) un apstādina sevi, it kā mēģina sevi pārtraukt, jo no zemapziņas sāk nākt ārā tēli, ka tas ko viņš saka, nav svarīgi. Mammas dusmīga seja, tēta cietais kulaks.  

Vēl varbūt konflikts ‘’var teikt – nevar teikt’’. Bērns redz, ka viens no vecākiem krāpj otru. No vienas puses viņš vēlas pastāstīt otram vecākam, bet no otras puses viņš var nodarīt viņam pāri. Viss tas saplūst smagās ciešanās, kuras pamazām tiek aizmirstas, izstumtas, bet iekšējais konflikts paliek, un bērns pēkšņi sāk raustīt valodu.  

Vēl viens iestrēdzis konflikts: ‘’es pateicu to, ko man nevajadzēja teikt, un tagad es uzskatu, ka ir jāklusē’’. Piemēram, bērns izstāstīja tēvam par mātes sānsoļiem, un tēvs sasita māti tā, ka viņa pēc tam 2 nedēļas nogulēja slimnīcā. Kā jūs domājat, kādu lēmumu bērns tajā mirklī varēja pieņemt? Neko nedrīkst runāt. Bet pie tam vajag runāt, konflikts noved pie stostīšanās.   Ir nepieciešams pilnībā atrisināt iekšējo konfliktu, kurš ir novedis pie stostīšanās. Ja atceraties situāciju, kura noveda pie stostīšanās – tā ir pilnībā jāizdzīvo un jātransformē.

Zem stostīšanās ir pārliecības, emocionālā spriedze un uzvedības reakcijas. Pirmais, kas ir jādara – jāizrunā savas lielākās bailes. Ja tev ir bail, ka tevi uzskatīs par muļķi, tad tā arī sev pasaki – es esmu muļķis. Sajūti sevi kā muļķi. Cilvēks, kurš no kaut kā baidās, viņš mēģina to noslēpt, un uz šo pretestību, uz šīm pūlēm noslēpt savs bailes, tiek patērēts ļoti daudz enerģijas. Tikko kā tu atzini, ka esi muļķis, par tevi visu visu uzzināja, un tas nozīmē, ka vairāk savu enerģiju tam tērēt nav nepieciešams. Jebkura ķermeniska izpausme, kad jūs sev aizliedzat kaut ko darīt, jebkura ķermeniska kustība, virzība, ķermenis sāk reaģēt tā, kā var. Stostīšanās – balss kustības aizliegšana. Kā uzzināt kādas ir jūsu bailes (tiem, kuriem šī tēma ir aktuāla), tas ir terapeitisks darbs.