Slimība – kā izdzīvošanas veids

Jebkura saslimšana – tās ir mūsu neizteiktās prasības. Tāpēc mūsu smadzenes, ja tās nesaņem kaut ko no ārpuses, tad tās sāk rīkoties no iekšpuses. Lai arī tas varētu šķist ''neloģiski'', bet mūsu smadzenes tādā veidā risina problēmu. Mūsu bioloģija izvēlējās tādu veidu, lai mēs ilgāk saglabātu savu drošību. 

Kas ir slimības simptoms? Tā ir reakcija uz nepabeigtu notikumu, kurš tika nofiksēts kādā noteiktā dzīves posmā. Slimības sakne vienmēr atrodas psihē. Simptoms ir tikai kā adaptācijas rezultāts, lai cilvēks varētu izdzīvot jaunos (šokējošos) apstākļos. Lai noņemtu simptomu, var izdzert tabletīti, bet organisms, vienalga, turpinās adaptēties, tāpēc, ka notikuma darbība jau netika pabeigta. 

Lai atjaunotu veselību, ir nepieciešams ''izdzēst'' vai ''pārkodēt''  notikumu darbību. Simptoms patiešām ir organisma reakcija, kura ir virzīta, lai atbrīvotos no stresa. Stress liek ''bēgt'' pretējā virzienā. Piemēram, ja cilvēks ir paralizēts, tad stāvokļa neskaidrība pazūd, aiziet nepieciešamība problēmas risināšanai. Pazūd nepārvaldāmā stresa avots. Ja mūs kāds aizvainojis, var pasliktināties dzirde – šis simptoms ļauj pārraut kontaktu ar stresa avotu, kurš iedarbojas uz mums caur dzirdi. 

Slimība, tās simptomi tādējādi ir bioloģisks paņēmiens, kurš ir virzīts uz to, lai attālinātu mūs no stresa jeb atvieglotu mūsu apziņu no nepārtrauktās stresa iedarbības. Tas ir lēmums, kuru pieņems ķermenis kā adaptācijas veidu, lai noglabātu aizmirstībā,  dziļi zemapziņā problēmas, kuras nespējam regulēt, apiet vai atrisināt. Tāpēc kāda cita mūsu ķermeņa daļa (ar kuru ir saistīta šī problēma) neapzināti uzņemas problēmu, lai pasargātu citas organisma daļas un ļautu cilvēkam turpināt dzīvot un funkcionēt. 

Vairāk informācijas uzzināsiet kursā “Psihosomatikas Skola”.