Sāpes un instinkti

Dziļākās sāpes saknē guļ instinkts un emocijas. Mēs instinktīvi reaģējam uz situācijām, kuras vispār nav saistītas ar izdzīvošanu. Taču mūsu zemapziņa uztver citādāk, jo mūsu automātiskās reakcijas saknē arī atrodas tie paši instinkti. Lai arī mēs to neievērojam, bet mūsu reakcija ir vienmēr viena un tā pati, kura pirmo reizi mums palīdzēja “izdzīvot” situācijā, kad mēs saskārāmies ar pirmo traumatisko pieredzi.

Mūsu psihes un ķermeņa uzdevums ir IZDZĪVOT un VAIROTIES. Mūsu ķermenis rūpējas par mums un reaģē uz visu maksimāli efektīvi no sava redzes viedokļa, lai arī realitātē briesmas mums nedraud. Mūsu senči, vecvecāki, vecāki nodeva mums šos instinktus, kuriem pateicoties, jūsu dzimta izdzīvoja. Tas bija maksimāli efektīvi, un toreiz tā bija pati piemērotākā uzvedība, pateicoties kurai, jūsu senči izdzīvoja, un varējāt piedzimt jūs.

Tagad pasaule ir vienkāršāka un fiziskās izdzīvošanas jautājums vairs nav tik nopietns, kā tas bija mūsu senčiem. Bet mūsu ķermenis un psihe domā citādāk.

Paši izplatītākie instinkti ir: sastingt (izlikties par mirušu), paslēpties, aizbēgt un uzbrukt (ir vēl arī citi instinkti, bet šie ir paši galvenie).

Terapijas izstrādes laikā mēs ejam uz to, lai psihe un ķermenis nereaģētu uz mūsdienu apkārtējo vidi kā uz mežonīgiem džungļiem. Lai nemēģinātu paslēpties, uzbrukt, izlikties par mirušu vai aizbēgt tur, kur tas nepavisam nav nepieciešams.