Kāpēc cilvēki cieš?

Tāpēc, ka viņš grib ciest. Un viņš atradīs, par ko ciest. Viņa ciešanu mehānisms ir attīstīts  jau kopš bērnības. Ciešanas viņam nāk automātiski.

Ja cilvēks ir izaudzis ģimenē, kurā sodīšana ir bijusi audzināšanas metode, ir juties nevajadzīgs, nederīgs, jutis netaisnību attiecībā pret sevi;  ja ir pārdzīvojis visu sevī iekšēji un ārēji nav izrādījis, tad ciešanas viņam kļūst par dzīves normu.

Viņam ir pierasts pastāvīgi  par kaut ko pārdzīvot. Viņam ir “labi” tad, kad viņam ir “slikti”. Tas nav tāpēc, ka viņam tik tiešām ir labi, bet gan tāpēc, ka viņam ir pierasti tā justies. Jo ir pieradis būt nomākts un ciest – viņš zina, ko ar šo stāvokli darīt un kā rīkoties.

Jebkurš cilvēks tiecas darīt to, kas viņam ir pierasts un saprotams. Ja viņam ir pierastas ciešanas, tad viņš atradîs veidu, kā ciest. Pēc sava darba pieredzes varu teikt, ka cilvēks meklē veidus, kā ciest. Neapzināti.

Kad cilvēkam tiešām ir labi, tad viņš nezina, ko ar to darīt. Viņš nav pieradis tā justies. Šī sajūta viņa ķermenim ir nepazīstama. Un tas noved pie tā, ka cilvēks sāk uztraukties, ka “tas nav uz labu” un ka var atgadīties kaut kas slikts un nezināms, jo viņam tad būs vēl sāpīgāk.

Kā izbēgt no sliktā un nezināmā? Lai nenotiktu kaut kas nezināmi slikts, cilvēkam vajag, lai notiktu kaut kas pierasti slikts, tas, pie kā viņš jau pieradis no bērnības. Jo viņš zina, kā tādos gadījumos uzvesties, ko just, kā reaģēt. Tas ir labi izstrādāts un noslīpēts ķermeņa reakciju mehānisms. Lai būtu labi – ir jābūt slikti.

Kā uzturēt sevī stāvokli “slikti”? Var atcerēties, ka mamma ar tēti mani nav mīlējuši. Var atcerēties senos bērnības aizvainojumus. Kāpēc cilvēks dzīvo pagātnē? Tāpēc, ka tā ir iespēja uzturēt sev pierasto ciešanu stāvokli. Viņš it kā vēlas pārstāt ciest, bet – patiesībā nevēlas, jo šîs sajūtas ir tik pazīstamas un pierastas.

Atpazināt šeit sevi?