Kā izveidojās psiholoģiskās problēmas?

Bildē ir attēlots koks kā psiholoģisko problēmu izveidošanās un izpausmes  metafora.
Sākumā notiek kādi svarīgi notikumi. Parasti tie ir saistīti ar jauno un nezināmo, mūsu agrajā bērnībā vai atrodoties mammai vēderā (tur ir pati sakne). Mēs vēl nezinām, kā reaģēt uz šiem notikumiem, tā mums ir pirmā pieredze, un mēs pirmo reizi izjūtam tādas sajūtas. Tāpēc psihe nākotnes notikumos sāks ievērot un izcelt visus līdzīgus elementus, lai saprastu,vai tas mums ir droši, vai bīstami.

Un, pēc kāda laika notiek kāds notikums, kurā piedalās viens no pirmās pieredzes elementiem: ir izveidojusies kaut kāda nepatīkama situācija, kas izsauc sāpes vai zaudējuma sajūtu (pshihotraumu,- tālāk PT). Mūsu psihe saprot, ka tas ir bīstami, un piefiksē visu, kas ar to ir saistīts, kā bīstamu. Tālāk tā izdara tā, lai mēs tur vairāk nelīstu, nedarītu neko, kas ir saistīts ar sāpīgo pieredzi, aizverot pirmo traumu no koriģēšanas, un mēs par to aizmirstam.

Psihe to dara tāpēc, lai paglābtu mūs no “nāves”, tā uzskata, ka labāk pat netuvoties kaut kam līdzīgam, nekā kļūdīties un nomirt. Šo pretestību mēs apzināti nekad nevaram uzveikt.

Un tālāk cilvēkam izveidojas dažādi simptomi – slimības, uzvedības ierobežojumi – tā ir jau koka lapotne, kura katrs zariņš un lapiņa  ir problēmas izpausme dažādās sfērās, visur, kur kaut kas atgādina PT.

Var teikt, ka psiholoģija risina problēmas koka galotnes līmenī, bet pirmās traumas izstrādes tehnika risina to pašā saknē, ar ko es arī nodarbojos. Ja darbs netiek veikts pašā saknē, tad simptomi pēc kāda laika atgriežas, bet jau vēl spēcīgāki. Kad mēs risinām problēmu pašā saknē, cilvēkam “atkrīt” visi simptomi, kuri ir saistīti ar doto notikumu. Pie tam, pati pieredze ir palikusi, kuru cilvēks ir ieguvis saknes veidošanas laikā, līdz tagadnes momentam.

Tas nozīmē, ka tā vietā, lai gadiem ilgi risinātu vienu problēmu vai runātu par to, mēs uzreiz strādājam ar tās sakni, un cilvēks iegūst rezultātu, kuru var pārbaudīt uzreiz praksē.