Kāpēc ir tik grūti izmainīt dzīvi?

Kāpēc ir tik grūti kaut ko dzīvē izmainīt (ja nezini, kā to darīt), ja to dari “pašmācības” ceļā?

Viss ir ļoti vienkārši.

Jebkuram mazulim ir jāatnāk šajā pasaulē sagatavotam izdzīvošanai. Bioloģija ir ieprogrammējusi mūsu smadzenes uz informācijas savākšanu. Informācija veido pārdzīvojumu tonalitāti, kuri ir pazīstami un saprotami, un tas nozīmē – droši. Un pēc tam šī sajūtu tonalitāte pavada mūs visu dzīvi.

Dabā visas dzīvās būtnes no paaudzes uz paaudzi lieto savākto informāciju. Pie kam, svarīgi ir ne tikai kopējie izdzīvošanas likumi, bet aktuālākie dotā momenta nosacījumi. Evolūcija nestāv uz vietas. Katrā ciltī, katrā apkārtnē ir savi izdzīvošanas nosacījumi. Tāpēc mūsu bio – smadzenes maksimāli “ieklausās” tajā, kas tiek pārdzīvots, kas notiek, un paņem to kā par pamatu sadarboties ar šo pasauli.

Cilvēkam tiek izveidots dzīves scenārijs, kurš sastāv no dzimtas scenārija un vecāku scenārija, un pēc kura cilvēks dzīvo, tikai šis scenārijs viņu ierobežo, jo viņš izdzīvos tos stāvokļus, kuri tika viņā ielikti kā izdzīvošanas pieredze no dzimtas, ieņemšanas brīdī un bērnībā. Un šie stāvokļi viņā paliek tieši tādi paši, kā bija “saglabāti” pašā sākumā.

Mēs varam mainīt dzīvesvietu, attiecības, darbu, strādāt ar sevi, bet ja dzīves scenārijs nav izmainīts, ja “saglabātais” emocionālais fons ir tas pats, jūs atkal un atkal neapzināti izveidosiet sev tos apstākļus, kuros jūs jutīsiet tieši to pašu, kas jūsos tika “iepildīts” pie jūsu ieņemšanas un vēl agrāk.

Jo mazāk sevi apzinās cilvēks, jo vairāk viņa dzīve notiek automātā. Viņš var žēloties un būt ar savu dzīvi neapmierināts, bet viņš neko nedarīs, lai kaut ko mainītu. Viņš var pateikt – man terapija par dārgu, tas ir “apčakars” , tikai, lai neizietu no pierastā emocionālā fona. Viņa scenārijs ir noteikts un liekas, ka citādāk pat nevar būt. Patiesībā tā ir tikai bioloģiskā drošība. Zemapziņas mēģinājums nodrošināt jūsu izdzīvošanu caur pagātnes pieredzi.

Viss, kas ir vajadzīgs jūsu zemapziņai – tā ir izdzīvošana. Lai zemapziņa saprastu, ka tā izdzīvo, viņai ir jājūtas drošībā. Šeit arī ir pats lielākais slazds. Ko tad zemapziņa uzņem par drošību? Par drošību tā uzņem tos stāvokļus, pie kuriem mēs un mūsu dzimta ir izdzīvojusi.
Piemēram, ja mammai bija doma veikt abortu (jo dzimtā bērnus radīt ir bijis nedroši – nabadzība, bads utt) un viņas ķermenis jūs noraidīja, bet jūs tomēr piedzimāt, tad zemapziņa ierakstīs šos apstākļus kā izdzīvošanas nosacījumus – visu dzīvi justies noraidītam, un tā visu dzīvi meklēs jums tādus apstākļus, lai jūs tā justos.

Kamēr jūs šo neapzināsieties un neizmainīsiet, jūsu dzīve nemainīsies.