Kā es atbrīvojos no panikas lēkmēm?

Pastāstīšu savu pieredzi ar panikas lēkmēm.

Tas bija 2005. gadā, kad man pirmo reizi iznāca sastapties ar tādu stāvokli, kā panikas lēkmes. Šīs lēkmes man notika dažādās vietās, un es toreiz īpaši nepievērsu uzmanību, kāpēc ar mani tas notiek? Es par psihes un ķermeņa Vienotību neko nezināju. Iziet no šīm lēkmēm nebija īpaši grūti: nomazgāt seju, pasist sev pa vaigiem, paelpot, bet kādā momentā es sapratu, ka tas problēmu neatrisinās. Ir jāatrod sakne, iemesls, kāpēc man ir šīs lēkmes. Tas nevar būt vienkārši tāpat, ka man te pēkšņi paliek slikti un man ir nenormālās bailes.

Dažādiem cilvēkiem panikas lēkmes izpaužas dažādi. Man tas bija tā, it kā es nezinu, kur man sevi likt. Man iestājas pilnīga panika no tā, ka es nezinu, ko es gribu un ko man darīt? It kā es meklēju stūrīti, kurā paslēpties. Man bija tāda sajūta, ka ja es atlaidīšu kaut kādu kontroli, tad viss, uzredzēšanos. Un
šis stāvoklis bija ļoti nepatīkams. Es nespēju normāli dzīvot.

Tad, vienu reizi, kad man atkal sāka nākt virsū panikas lēkme, es nolēmu izdarīt sekojošu: vingrinājumu – sajust telpu sev aiz muguras. Es apsēdos, ieķēros krēslā un teicu sev – sēdēšu šeit tik ilgi un turēšos pie krēsla tik ilgi, un necelšos, un nesākšu kaut ko darīt tikmēr, kamēr lēkme nepāries. Un es sēdēju, sēdēju, jūtot telpu sev apkārt, un telpu sev aiz muguras. Elpojot, ļaujot visam būt manī. Apmēram pēc 15 min man sāka palikt labāk, bet es nolēmu sēdēt tālāk, lai izprastu, kāpēc ar mani tā notiek, tāpēc, ka man jau agrāk bija tā, ka palika vieglāk, bet pēc kāda laika sākās viss no jauna. Sēdēju es diezgan ilgi, varbūt kādu stundu, un tad es sāku saprast, no kā man šīs sajūtas sāk veidoties. Es to sāku apzināties – tā bija dziļa tēma par kontroles zaudēšanu un būt labai, lai par mani nepadomātu neko sliktu.

Es turpināju sēdēt. Es vēlejos izprast, kā šis mehānisms ir manī iekārtots. Un pēc kāda laika, es sajutu kaut kādu ļoti savādu stāvokli. Es pēkšņi sapratu vienu ļoti nozīmīgu lietu! Ka esmu es, man ir ķermenis un mans ķermenis ir uzstādīts uz noteiktiem uztveres kanāliem, un daži no tiem, it kā telepātiski juta kāda cita cilvēka stāvokli. Šis nekādā ziņā nav saistīts ar ezotēriku. Tātad, es kaut kā uztveru kāda notiekta cilvēka stāvokli, un mans kermenis sāka uz to reaģet, bet reaģēt tas var tikai ar darbību.

Mūsu smadzenēm ir tikai ķermenis un smadzenes meklē risinājumu ķermenī. Un ja man ir uzradušās kādas nepatikšanas (kāds stimuls ārējā vidē, kurš asociējas ar kaut ko nepatīkamu), tad mans ķermenis saka – vajag rīkoties, un dod man enerģijas izvirdumu, bet es tad tādu nebiju gaidījusi. Es vienkārši eju pa ielu un man pēkšņi uznāk tāds enerģijas izvirdums (panika un trauksme), pārņem visu manu ķermeni. Es baidos no šīs enerģijas izvirduma, un saprotu, ka man ir sākusies kārtējā panikas lēkme. Un ko tagad darīt?

Mūsu ķermenis uz jebkuru nepatikšanu reaģē ar enerģijas izvirdumu un šis enerģijas izvirdums ir bezemocionāls, nekādu konkrētu emociju nav, emocijas parādās jau pēc tam, kad prāts pieslēdzas, tad uzrodas emocijas, bet no sākuma ir tikai ķermeņa reakcija.

Pēc tam prāts sāk kārt klāt noteiktus piekariņus – kas ar mani notiek? Vai es miršu? Vai es jūku prātā? Bailes, šausmas.
Un ko es no šī visa sapratu? Mana apziņa bija tāda, ka cilvēks, tas ir kā tāds enerģētiskais aparāts, kurā notiek dažādas plūsmas, dažreiz spēcīgas, dažreiz vājas. Un augšā ir vadības pults, kura mēģina saprast, kas notiek un sāk lipināt virsū dažādus piekariņus, kuri var būt pareizi un nepareizi, bet ne tas ir pats būtiskākais. Būtiskākais ir tas, ka es pati varu nolemt, kur man likt šo enerģijas izplūdumu.

Ja enerģija ir sākusi plūst, bet mums to vajag kaut kur novirzīt, bet, ja mēs ar to neko nedaram, stumjam atpakaļ, apspiežam, un darām to gadiem, tad vienu dienu uzrodas tāds stāvoklis, kuru sauc par panikas lēmes, un tajā brīdī es nezinu ko darīt un kas vispār ar mani notiek?

Fizioloģiski jebkura emocija izskatās vienādies – tas ir vienkaršs enerģijas izvirdums, kurš vēlas tikt izpausts, kurš parāda, ka gan bailes, gan prieku cilvēks izdzīvo praktiski vienādies. Piemēram, cilvēku pārņem nāves bailes, kad viņam krīt virsū betona plāksne, vai arī tad, kad cilvēks izjūt orgasmu, iestājas ekstāze.

No fizioloģijas viedokļa notiek viens un tas pats process, kad ir šis – aaaaaaaaaaaa!
Kādu secinājumu no šī var veikt? To, ka es enerģiju, kuru es jūtu sevī, man tā nav jaapzīmē kā bailes, bet es to varu nosaukt kā es vēlos, tātad sākt spēlēties ar šīm sajūtām. Just šo sajūtu.

Tajā laikā man bija viena konkrēta problēma – bailes no cilvēkiem, bailes viņiem kaut ko pajautāt. Tad, kad man kaut ko vajadzēja jautāt, mani it kā paralizēja, es nespēju muti atvērt vaļā, un es neko ar šo stāvokli nevarēju padarīt. Es mēģināju pielietot gribasspēku, bet kļuva tikai smagāk. Es sapratu, ka tajā brīdī es vienkārši apspiedu savu enerģijas izplūdumu, bet ja to neapspiest, tad var piekarināt tai sajūtai piekariņu, ka tās nav bailes, bet piemēram ekstāzes sajūta. Spēcīgs enerģijas lādiņš, kurš vēlas iznākt uz āru. Un tādēļ ļaut ķermenim šo sajūtu izdzīvot. Es ļāvos šīm sajutām, pastiprinot tās un ļaujot iet tajā virzienā, kurā tās vēlas, zinot, ka sajūtas nav draudi ķermenim.

Un tā es “izklaidējos” vairākus mēnešus, pieņemot un izpaužot jebkuru sajūtu, kamēr man jau šis process aizgāja automātiski, jeb es atgriezu atpakaļ dabīgo ķermeņa stāvokli. Panikas lēkmes jau bija beigušās, un es priekš sevis sapratu to, ka tas, ko es jūtu, tā ir enerģija, kura vēlas virzīties – tikt izpausta.

Un ka man ir rokā tāda kā pults, ar kuras palīdzību es varu nolemt, kur man šo enerģiju novirzīt. Problēma uzrodas tad, kad es šo enerģiju mēģināju apspiest, apturēt, un tāpēc, tad, kad es nedodu tai iznākt ārā, tā sāk manī ārdīties.

Es sev jautaju – ko es vēlos, lai šī enerģija izdara? Iepriekš es gribēju, lai šīs enerģijas vienkārši nebūtu, un tad sanāk, ka es neapzināti devu norādījumus savām reptiļa smadzenēm, sūtot signālu – pazūdi, nosprāgsti, es tevi negribu, ej projām. Metu tabletes sevī, lai to visu apslāpētu, bet reptiļa smadzenes man pretim atbild – es esmu tavas reptiła smadzenes un mana vienīgā funkcija ir izdzīvot. Un es neatšķiru izdomāto no reālā. Viss, ko Tu man stāsti, man ir REĀLS un es tev dodu enerģiju, lai Tu sevi izglābtu – bēgt, uzbrukt, sastingt, sarauties, bet tu to apspied. Tu neko ar to enerģiju neizdari. Kā tu nesaproti, tev ir draudi izdzîvošanai! Tu pati man to stāsti, ka, ja kāds tevi kritizēs, tad ar tevi ir cauri, un tāpēc es Tev dodu reakciju un enerģiju. Tev vajag kaut kā uz to reaģēt, bet tu man saki – pazūdi.

Kāds sāk tabletes dzert. Viņam panikas lēkme, tableti mutē iemeta….un tas arī ir tas pats, kas apslāpet to enerģiju, kura raujas uz āru. Tāpēc ir svarīgi saprast, ka tad, kad uzrodas kāda emocija, tad no pozitīvā redzes punkta, tas nozīmē, ka kāda manas sistēmas daļa, kuru es īpaši nespēju kontrolēt, ieraudzīja kaut ko to, ko es, ar savu apzināto daļu neredzu, pie kam, viņa pat dot man risinājumu – šet tev enerģija, lai tu ar to tiktu galā. Kaut kas Tev visu laiku nāk līdzi no pagātnes un vēlas tikt izpausts!

Bet es skatos un nesaprotu, kas ar mani notiek? Man uzrodas panikas lēkme, un ja man ir medicīniskā domāšana, tad es domāju,ka man ir jāiemet kāda tablete un es sāku “rīt” tabletes un jūtos vēl sliktāk. Jo enerģija vienalga prasīsies uz āru.
Tāpēc ir svarigi sajut to emociju, kuru jus jutat, noteikt, kas tā ir par emociju. Izrunāt vārdos, sajust, ko vēlas darīt ķermenis un ļaut tam to izdarīt.

Ja Tu vēlies iemācīties vadīt šo enerģiju, Izdzēst bailes, tad tam es esmu izveidojusi fantastiski mini kursu, kurā es mācu, kā strādāt ar šiem stāvokļiem http://old.sevisapzinasanaskola.lv/…/vairakenergijasmazakstresa/

Padalieties ar šo informāciju arī ar citiem, kuriem šis stāvoklis ir aktuāls. Varbūt kādam mana pieredze palīdzēs apzināties, kas ar viņu notiek.

P.S tad, kad panikas lēkmes man bija pārgājušas, es sāku meklēt atbildes uz dziļākiem jautājumiem, kā rezultātā tapa projekts SEVIS APZINĀŠANĀS SKOLA. Tā bija mana sāpe caur kuru es atradu sevi in tagad palīdzu citiem.

Iluta Repule