Vai ir veselīgi strādāt par brīvu?

Daudzi cilvēki ir pārliecināti, ka viņiem visi ir kaut ko parādā, – ģimene, valdība, sabiedrība,- ka visiem VAJAG strādāt viņu labā, un – bez maksas. Ir arī pretēja situācija – cilvēks domā, ka pats visiem ir parādā. Viņš aizmirst pats par savām personiskajām vajadzībām un jūtas neērti, ņemot naudu par savu darbu. Kā tāda uzvedība ietekmē mūsu fizisko veselību? Kādi fizioloģiskie principi ir finansiālo attiecību pamatā?

Daudzi no mums domā, ka kādam citam  būtu jādara kaut kas priekš mums bez maksas vai, otrādi, – mums  kaut kas būtu jādara citam  par velti. Paši vārdi “bez maksas” nes sevī izkropļojumu, jo TĀ nemēdz būt no dabas viedokļa. “Bez maksas” vienkārši nestrādā, jo tad, kad cilvēks neko nav devis pretim, viņš arī nespēj novērtēt vai lietot to, ko ir saņēmis “bez maksas”. Jebkurā gadījumā notiek enerģijas patēriņš: kad, piemēram, cilvēks ir iztērējis savu enerģiju, lai,  savāktu informāciju, lai to pārstrādātu un pēc tam nodotu tālāk citiem cilvēkiem, – tātad tērējis savu laiku, savas veselības resursus. Vienmēr notiek kaut kāds enerģijas patēriņš. Ja mēs jau pašā sākumā domājam, ka kādu darbu ir iespējams izpildīt bez enerģijas patēriņa, tad pats formulējums sevī satur pašapmānu.

Kas notiek, kad kaut kas tiek dots “bez maksas”? Tas kavē cilvēka virzību uz priekšu. Ja viņam par to neko neprasa atdot, tad arī nav vērts censties, jo tāpat jau tiek iedots bez maksas… Tātad, cilvēkam nav motivācijas, lai viņš pieceltos no dīvāna un sāktu kaut ko darīt, lai šo kāroto lietu iegūtu. Notiek ne tikai viena cilvēka degradācija, bet visas sabiedrības degradācija.

Ir arī tā, ka cilvēks mīl savu darbu, viņam patīk ar to nodarboties, bet iekšēji ir kaut kā neērti prasīt par to naudu. Šai sajūtai vienmēr apakšā ir kādas pārliecības, kas ir iegūtas audzināšanas periodā. Tas, kāda attieksme pret naudu bija tajā vidē, kurā cilvēks auga. Galvā ir iesēdusies doma, – ja mēs darām kaut kādu labu lietu sabiedrībai, tad par to nevar ņemt naudu, ka tam ir jābūt par velti, un tā iztērētā enerģija, ko cilvēks ir darbā ielicis, tai ir jābūt par velti. Tie cilvēki, kuri domā, ka visam ir jābūt par velti, patiesībā paši nespēj pieņemt samaksu par savu darbu, jo tam visam apakšā sēž augstāk minētās pārliecības. Māte Terēze savās pēdējās mūža dienās nožēloja to, ka esot darījusi visu par velti, jo cilvēki to nav pratuši novērtēt, nav pielikuši spēkus sevis pilnveidošanai. Dažreiz liekas, ka sabiedrībā valda uzskats, –  ja kāds dara kaut ko sliktu un par to saņem naudu, tad tas ir normāli, bet, ja kāds dara kaut ko labu un saņem par to naudu, tad viņš tikai vēlas nopelnīt uz nabaga tautiešu rēķina.

Kā tas izskatītos cilvēka organismā? Piemēram, organismā ir kaut kāds iekaisums, kurš dzīvo no tā, ka tam ir pietiekoši daudz resursu, lai uzturētu sevi pie dzīvības, bet to, ka citi orgāni – sirds, šūniņas, nieres, aknas, kuņģis – izpilda savu funkciju, un tam visam ir nepieciešama enerģija, mēs kaut kā aizmirstam.  Mums liekas, ka noderīgai, labai darbībai kaut kādu nesaprotamu iemeslu dēļ ir jābūt par velti. Šī doma patiesībā ir sava veida manipulācija ar sabiedrības apziņu. Cilvēks iet strādāt tādā darbā, kur saņem niecīgu samaksu, jo, redz, viņš esot labs cilvēks (apziņā ir iesēdusies pārliecība, ka labi cilvēki strādā par velti). Cilvēkam tiek “ieborēts” galvā, ka tas ir normāli, ka viņš nesaņem samaksu par savu darbu,. Rezultātā cilvēks zaudē savu veselību, jo viņš ir atdevis savus enerģijas resursus, un par to pretī nav neko saņēmis.

Cilvēks, kurš apzināti neciena pats savu darbu, neciena arī citu cilvēku darbu. Cilvēks, kurš dara savu darbu un izjūt no tā labsajūtu, bet iekšēji baidās palūgt samaksu, ņem uz parāda savu enerģiju, ko viņš ir iztērējis. No kā lai viņš paņem šo enerģiju uz parāda? Protams, no sava organisma. Tie, kuri sev ir izvirzījuši lozungu, ka visam ir jābūt par brīvu, neiedomājas par to, ka tas cilvēks, kurš nodod jums informāciju, ir pats tērējis ļoti daudz līdzekļu, lai iegūtu nepieciešamo izglītību. Viņš ir pilnveidojies, tērējis daudz enerģijas, lai pēc tam varētu to visu nodot sabiedrībai, un kā atgriezenisko saiti viņš saņem par to samaksu, kuru atkal iegulda tālākajai savai projekta attīstībai, lai nākotnē spētu dot vēl vairāk informācijas sabiedrībai.

Secinājums ir tāds – nevar visu laiku tikai atdot vai tikai ņemt, tie ir maldīgi uzstādījumi un priekšstati. Ir jāievēro kaut kāds balanss. Piemēram, kādreiz mēs paņēmām enerģiju no tiem, kas mūs mācīja (zināšanas). Sasniedzot noteiktu profesionālu līmeni, mēs sākām atdot (pārdot) mūsu zināšanas, un maiņai par mūsu zināšanām, mūsu atdevi mēs saņemam “ienākumu” (naudu, pateicību, palīdzību utt.). Ideja ir tāda, ka “ņemt” ne vienmēr izdodas no tā, kam atdevi; atdeve var būt arī citos veidos, – galvenais ir mācēt to saņemt, nevis atteikties no darbības (naudas, pateicības, palīdzības utt.).  Tas, kādi jums ir uzstādījumi prātā attiecībā pret naudu, arī noteiks to, cik daudz naudas jums ir. Lielāko daļu šo uzstādījumu mēs iegūstam no saviem vecākiem. Tas, kāda būs vai ir jūsu attieksme pret naudu, lielā mērā ir atkarīgs no tā, kāda bija jūsu vecāku attieksme pret naudu.

To jūs varat pārbaudīt, atbildot sev uz dažiem jautājumiem:

• Ko jūs domājat par naudu?

• Ko jums vecāki bērnībā teica par naudu?

• Vai naudu nopelnīt ir viegli vai grūti?

• Kā jūsu vecāki attiecās pret naudu (krāja, baidījās pazaudēt)?

• Kādas ir jūsu domas par bagātiem cilvēkiem?

Biežākie prāta uzstādījumi par naudu:

• Man pastāvīgi pietrūkst naudas, knapi savelku galus kopā.

• Es sev pārmetu par naudas trūkumu.

• Man ir ļoti vajadzīga nauda, bet man tās nav.

• Visi mani plāni jau no paša sākuma ir lemti neveiksmei.

• Bez naudas es esmu nekas.

• Es vēlos nopelnīt daudz naudas, bet, kad es sāku pierakstīt, kam tieši man vajag, man pietrūkst ideju.

• Nauda pie manis ilgi neturas.

• Es esmu pārliecināts, ka nauda pati kaut kādā mistiskā veidā parādīsies manā dzīvē.

• Ja es laimētu loterijā…

• Man nav jāpieliek nekādas pūles, lai nopelnītu naudu.

• Es mēģinu paaugstināt savus dzīves standartus, bet nekas neizodas.

• Es ticu, ka laime ir naudā.

• Tajā, ka man nav naudas, ir vainīgi citi cilvēki, nevis es pats.

• Nauda – tas ir visu nelaimju cēlonis.

Kādai ir jābūt veselīgai attieksmei pret naudu?

Nauda – tā ir apmaiņa. Tā palīdz mums iegūt to, ko mēs vēlamies. Tikai, kaut ko atdodot, mēs saņemam. Ir miljons iespēju, kad jums kāds piedāvā nopelnīt naudu, bet jūs ieraduma pēc šos piedāvājumus pat neizskatāt. Jūs to pat neievērojat: “Nē, tas nav priekš manis, es vēl neesmu gatavs, ja nu man neizdosies, nē… ne tagad”, – tas ir dialogs, kas notiek jūsu prātā tad, kad parādās iespēja nopelnīt vai ir jāmeklē iespēja nopelnīt.

Nebaidieties uzņemties jaunas saistības un papildu atbildību! Meklējiet jebkuru iespēju nopelnīt. Nabadzība – tas ir grēks, un tā parāda tikai to, cik daudz cilvēks ir spējīgs atdot sabiedrībai. Ja cilvēkam nav naudas, tas nozīmē, ka viņš nav sevī attīstījis tos talantus, kurus viņam ir devusi Daba, lai ar šo talantu palīdzību nopelnītu. Mainiet savu domāšanu!  Lai nopelnītu tik daudz, cik jūs gribat, jums ir jāmaina sava dzīves uztvere. Jums ir jānomaina savi destruktīvie uzskati par naudu. Mācieties no tiem cilvēkiem, kuri jau ir sasnieguši tos panākumus, pēc kuriem jūs tiecaties. Jūs no viņiem varēsiet daudz iemācīties. Bezmaksas siers ir tikai peļu slazdā. Visi ir gatavi saņemt, bet maz ir tādu, kuri ir ir gatavi ieguldīt. Ja jūs neieguldāt naudu paši savā attīstībā, sevis pilnveidošanā, tad ienākumi nepieaugs – aizvērtai dūrei eiro cauri neizlīdīs. Dzīvē nav tādu nejaušību.  Tas, kas jums ir šodien, – tas ir jūsu domāšanas, pieradumu un stereotipu rezultāts. Katru dienu mēs paši sev pieņemam lēmumu – vai nu mainīt kaut ko savā dzīvē, vai arī ilgāk pagulēt dīvānā. Jūs paši izlemjat, kas jūs vēlaties dzīvē būt, – upuris vai uzvarētājs. No kritieniem, protams, jūs neesat pasargāts, bet kritiens, – tas vēl nav zaudējums, un tas jums netraucēs sasniegt finišu.