Piedot vecākiem. Piedošanas lamatas.

Viena no bīstamākajām piedošanas sekām ir tas, ka piedošana jau pašā saknē norauj jūsu spēju atbrīvot apspiestās emocijas. Lai piedotu, ir jāizdzīvo tas, kas vispār “pavilka” uz piedošanu. Kā var izpaust visus aizvainojumus mātei vai tēvam, ja jūs jau viņiem esat piedevuši? Ja jūs neesat izpauduši visas sāpes, bet piedevuši ķeksīša pēc, tad iekšēji jūs varat atteikties paši no sevis un ienīst sevi vēl vairāk. Tas ir tad, kad cilvēks saka – es dusmojos uz sevis, es esmu apvainojies uz sevis. Patiesībā jūs esat apvainojušies uz saviem vecākiem.

Vēl es biju ievērojusi, ka daudzi steidzās piedot, tādā veidā izbēgot no sāpīgiem momentiem terapijā. Vēl ir tādi, kuri atnāk uz terapiju, sakot, ka ir vecākiem piedevuši, bet jau pēc dažiem jautājumiem uznāk tādas emocijas, kuras bija apspiestas ar iluzionāro “piedošanu”. Cilvēki domā, jo ātrāk viņi piedos, jo labāk sāks justies, lai arī pēc tam iekrīt vēl dziļākā bedrē.

Dažiem ir tāda pārliecība: “Ja es piedošu, es izveseļošos: mēs viens otru apskausim un būsim laimīgi mūžīgi mūžos”. Tie, kuri domā, ka ar piedošanu atbrīvosies no iekšējā diskomforta, vilsies vēl vairāk. Piedošana ir pats pēdējais etaps, kad iekšēji viss ir izpausts uz āru.Ir klienti, kuri ir pievienojušies kādai reliģiskai kustībai, domājot, ka tādā veidā viņi jutīsies labāk, piedodot saviem pāridarītājiem, bet patiesībā kļuva tikai nelaimīgāki. Viņi cenšās dzīvot citādāk, bet iekšēji jūt, ka grimst dziļāk, jo sāpe nav izpausta.

Tāpēc tie, kuri atnāk uz terapiju un man saka, ka esot piedevuši vecākiem, es viņiem saku, ka vajadzēs uz kādu laiku paņemt “piedošanu” atpakaļ, lai izveidotu kontaktu ar savām dusmām, bet ir klienti, kuru pārliecības un reliģiskā ticība ir pretrunā ar viņu psiholoģiskajām vajadzībām.Cilvēki atsakās atzīt savas dusmas, naidu un aizvainojumu, bet procesa laikā, tas viss pakāpeniski nāk ārā. Viss, kas tika apspiests un izstumts gadiem. Un tad klienti bļauj, ārdās, raud. Un pēc tam iestājas atslābums. Vienai klientei es jokojot jautāju: “Vai tad   var tā uzvesties”?Uz ko viņa atbildēja, ka laikam Dievam ir svarīgāk, lai viņa izveseļotos, nevis lai piedotu.
Cilvēkiem ir jāizpauž visas sāpes par to, kas ar viņiem notika. Ir nepieciešams izraudāt tās sāpes, ka vecāki viņiem neiedeva tik daudz mīlestības, cik viņi vēlējās.

Cilvēkiem ir jāpārstāj “nepiedot vērība” tam, kas ar viņiem ir noticis. Ļoti bieži “piedot un aizmirsti” nozīmē “iztēlojies, ka nekas nav noticis”, bet ķermenis zina visu patiesību par jums. Un tas jums to parādīs slimību veidā.

Atbrīvošanās var notikt tad, kad cilvēks izstrādās aizvainojumu un sāpes. Un šo procesu nevar steidzināt. Ir jāiziet cauri visiem etapiem, kur piedošana – ir pats pēdējais.

Šai tēmai es esmu izveidojusi dziļu transformējošu kursu, kuru var apskatīt šeit