Par lūgšanos.

Kāpēc mēs lūdzam? Tāpēc, ka mēs uz kaut ko ceram, vēlamies kaut ko saņemt. Lūdzot cilvēks gaida, ka iejauksies kādi augstāki spēki un iedos mums to, ko mēs vēlamies. Kur patiesībā ir mūsu domas, kad mēs lūdzam tādā veidā? Ar mums? Vai arī mēs attālināmies no sevis, no tā, kas mums jau ir, no tā, ko spējam izveidot un radīt? Tāda lūgšanās padara mūs tukšus, tā padara mūs aklus attiecībā pret tām iespējām, ko mēs spējam paveikt. Tā atņem mums enerģiju, lai radītu kaut ko. 

Kas notiks tad, ja tā vietā, lai lūgtos, mēs sāktu izpaust pateicību? Ko nozīme pateicība? Paldies, man viss ir. Manā dzīvē ir viss, kas man ir vajadzīgs dotajā momentā.  Ar pateicību sākas situācijas pieņemšana un rīcība, lai izmantotu tos resursus, kuri mums jau pieder. Lai sāktu no tā, kas mums jau ir. 

Ko mēs saņemsim par to? Prieku un piepildītu dzīvi.  Ko nozīmē piepildīta dzīve? Tas nozīmē pieņemt no dzīves visu to, ko tā mums piedāvā un dāvina. Tad mēs dzīvojam mijiedarbībā ar cita dzīvi. Mēs kopā augam un piepildāmies. Kļūstam laimīgi. Un tā ir patiesa mīlestība pret dzīvi. 

Kas šai gadījumā notiek ar lūgšanu? Tā transformējas no sajūtas, ka mums kaut kas pietrūkst, uz saskaņotību ar visu to, kas mums ir, un kāds tas ir. Šī pieņemšana ved uz darbību, uz attīstību. Šī sajūta ir sadzirdētā lūgšanās, bet bez lūguma, tā ir piepildīta darbībā, – cilvēks sāk kaut ko darīt, nevis tikai sēdēt un lūgt. 

Iepatikās raksts? Padalies ar draugiem!

paDalies ar draugiem

KOMENTĀRI

Komentāru vēl nav

KOMENTĒT ŠO RAKSTU

Jūsu vārds
Jūsu e-pasts
Comment:

Uz augšu