Par kaunu.

Kāda loma ir kaunam? Kā izpaužas kauns?Ja cilvēkā ir spēcīga vēlme, vajadzība, tad tai ir jābūt izpaustai, redzamai, no apkārtējās vides pieņemtai un, saņemot atbalstu, pārvērstai kontaktā vai darbībā. Ja tas tā nav, vēlme tiek bloķēta un tā var pavērsties par kaunu. It īpaši, ja mums kāds pasaka: “Mēs nedrīkstam būt tādi, kādi esam, mums ir jābūt citādākiem!” Cilvēks, kurš cieš no kauna, ir pieņēmis pārliecību:“Es esmu savādāks, kaut kāds nepareizs. Un tāds, kāds es esmu, es nevaru tikt pieņemts un mīlēts!” Kauna sajūta palīdzēja izdzīvot pirmatnējā ciltī: ”Tādu, kāds esmu, mani nepieņems šajā barā. Man ir jābūt tādam, kādu apkārtējie grib mani redzēt.”

Dažreiz vainas sajūta tiek jaukta ar kauna sajūtu. Kāda ir atšķirība?
Vainas sajūta lielākoties ir saistīta ar darbību: “Es kaut ko esmu izdarījis nepareizi!”, bet kauns ir saistīts ar cilvēka identitāti, ar to, kas es esmu. “Esmu kaut kāds ne tāds…”Vieglāk tikt galā ar vainas sajūtu. Vainas jautājumos sabiedrība mums piedāvā dažādus atbrīvošanās veidus. Ja izdarījām kaut ko nepareizi, sabiedrība piedāvā dažādas soda iespējas: samaksāt, pasēdēt cietumā, nožēlot grēkus utt. Kad esam kādu no šīm darbībām veikuši, tad varam vairs nejusties vainīgi. Ar kaunu viss nav tik vienkārši tāpēc, ka tas attiecas nevis uz to, ko esmu izdarījis, bet uz to, kas es pats esmu. Un viens no risinājumiem, kuru es varu lietot, lai kļūtu par citu, ir – “it kā būt”.

”Cilvēki izjūt kaunu kā iekšējo pārdzīvojumu, bet mēs zinām, ka vienmēr ir kāds, kurš kaunina. Vienmēr! Neviens nevar just kaunu vienatnē. Tikai, kad mēs jau esam kļuvuši pieauguši, tad mēs varam izjust kaunu vienatnē.”

Vainas un kauna sajūtas var būt savā starpā sajaukušās. Dažreiz es varu kaut ko izdarīt un justies par to vainīgs. Bet var  būt arī tā – es kaut ko esmu izdarījis nepareizi tāpēc, ka es pats esmu tāds nepareizs, un tad šī rīcība izsauc kauna sajūtu. Tad, kad cilvēks jūt kaunu, viņš jūtas vientuļš. Cilvēki izjūt kaunu kā iekšējo pārdzīvojumu, bet mēs zinām, ka vienmēr ir kāds, kurš kaunina. Vienmēr! Neviens nevar just kaunu vienatnē.

Tikai, kad mēs jau esam kļuvuši pieauguši, tad mēs varam izjust kaunu vienatnē. Bet vienmēr ir kāds “otrais”, kurš atrodas mūsos, piemēram: esmu mazs puisītis un spēlējos ar savām ģenitālijām. Es gūstu baudu no tā. Bet tajā brīdī istabā ienāk tētis, ierauga to un saka: “Tev kauna nav? Ko Tu dari?” Tā nav mana kauna sajūta, jo pirms tēta ienākšanas es jutos labi. Iespējams, tas ir tēta kauns, un es to esmu paņēmis sev.

Tāpēc ir ļoti svarīgi identificēt to, kurš kaunināja un atgriezt viņam šo kaunu atpakaļ: “Tas ir Tavs kauns, nevis manējais”.Kauns nevar būt bez cita cilvēka vērtējuma. Iedomājieties, ka jūs esat telpā viens, jūs tur dejojat, bet, jums nemanot, kāds tajā telpā ir  ienācis. Un te jums uzreiz paliek kauns par sevi! “Es jutos tik labi, bet mani ieraudzīja tad, kad es aktīvi apmierināju savu vēlmi. Un viss…Kauns!”

Kāds varēja izdzīvot līdzīgu pieredzi bez kauna, bet es sajutu kaunu. Ja otrs uz mani paskatās, tas man nozīmē uzbrukumu. Kad uz mani skatās, es otra acīs saredzu agresiju, kritiku utt. Manī ir iekšēja vēlme, kuru es pats neapzinos. Ļoti spēcīga dziņa, bet kaut kādu iemeslu pēc es to nevaru apmierināt. Tāpēc  šī vēlme tiek apspiesta. Tā mani uztrauc, jo es baidos, ka tas, ko šī vēlme sevi slēpj, var sagraut daudz ko citu.

Tāpēc šai vēlmei pa virsu es “uzlieku” drošību. Šī drošība ir pretēja tam, kas tika apspiests. Piemēram, man ir vēlme izpaust sevi (uzstāties publiski), bet manā audzināšanā ir ielikts, ka sevi izpaust, izrādīt, lepoties ar sevi – tas ir slikti. Tāpēc es apspiežu sevī vēlmi izpausties, jo iekšēji baidos, ka mana maska nokritīs, un visi ieraudzīs mani īsto.

Virspusē apspiestajam es parādu sevi pretēji: saspringušu, biklu, nepārliecinātu. Vai kaunīgu ikdienas dzīvē.
Uz šo procesu mēs varam paskatīties arī no otras puses. Pieņemsim, man ir sajūta, ka es neesmu nekā vērts. Man iekšēji ir bail, ka kāds to var  ieraudzīt, tāpēc es parādu sevi kā ļoti pašpārliecinātu un lielīgu.

Ļoti bieži cilvēki, kuri baidās, ka kāds varētu ievērot viņu patieso vēlmi, pat sāk aktīvi pret to cīnīties. Piemēram – es ļoti baidos, ka tik citi neuzzinātu par manu homoseksualitāti, tāpēc es sevī to apspiežu, es noliedzu visu, kas ir saistīts ar homoseksualitāti. Bet tas vēl nav pietiekami, lai tam noticētu citi, tāpēc es arī aktīvi piedalos cīņā pret homoseksualitāti. No kauna mēs aizsargājamies ar kaunu. Mums ir kauns par to, ka mums ir kauns. Cilvēks kaunas just kaunu. Aiz kauna vienmēr slēpjas kāda neizpausta vēlme. Pavērojiet savu kaunu un “uztaustiet” to vēlmi, kuru šis kauns apspiež.

Uzrakstiet savas domas komentāros. Padalieties ar šo rakstu ar saviem draugiem!

paDalies ar draugiem

KOMENTĀRI

Komentāru vēl nav

KOMENTĒT ŠO RAKSTU

Jūsu vārds
Jūsu e-pasts
Comment:

Uz augšu