Mājas BIBLIOTĒKA CILVĒKA IEKŠĒJĀS PASAULES PROCESI Kāpēc mēs tik ļoti baidāmies būt pamesti?

Kāpēc mēs tik ļoti baidāmies būt pamesti?

Pieņemsim, ka jūs esat tikko izkāpis no lidmašīnas un gaidāt draugu, kurš ir apsolījies jūs sagaidīt. Paiet kāds laiciņš, bet no drauga nav ne miņas. Jums nav mobilā telefona, tādēļ draugs jums nevar piezvanīt, bet uz jūsu zvanu viņš neatbild. Jūsu loģiskais prāts sāks veidot vienkāršus un visdrīzāk pareizus secinājumus: Draugam var būt kaut kas ir atgadījies. Tā būtu normāla pieauguša cilvēka reakcija, bet tajā pašā laikā, ar sajūtām, jūs jūtaties it kā piemānīts un pamests. Tā jau ir jūsu ķermeņa reakcija, kas krietni vien saasina situācijas, kuras ir saistītas ar atnākšanu un aiziešanu. Tas izskaidrojams ar to, ka atnākšana un aiziešana skar mūsu pašu vājāko vietu – mūsu saknes (izdzīvošanu). Mūsu pamestības sajūta ir mūsu ‘’klana izdzīvošanas’’ reakcija. Tā ir mūsu kolektīvajā zemapziņā.

Jūsu izjūtas vairs nav saistītas tikai ar drauga kavēšanos. Tās ir saistītas ar veselu virkni līdzīgu situāciju, kuras jums nācās ciest no ģimenes locekļu, draugu vai tuvu cilvēku puses. Tā ir pagātnes negatīvā pieredze, kurā jūs izjutāt atraidījumu. Šīs sajūtas nekur nav palikušas, tās joprojām uzpeld jūsos, kad jūs iekļūstat situācijās, kuras ir saistītas ar sagaidīšanu vai projām iešanu. Tās nav pagātnē! Pats notikums ir palicis pagātnē, bet sajūtas ir: ‘’šeit un tagad’’. Jūs, protams, varat sākt sevī veidot iekšējo dialogu, sakot: “Es neesmu viņa vērts”, un šis gadījums aktivizē jūsos veco mazvērtības sajūtu. Šīs domas nomāc jūs, un jūs stāvat sarūgtināts un vīlies. Šīs sajūtas ir bagātīgs darba materiāls individuālam terapijas seansam, kam būtu jānotiek pēc iespējas ātrāk. Jūs jau, protams, varat ignorēt sevī šīs reakcijas, bet nākamreiz, līdzīgā situācijā, tās uzpeldēs atkal augšā.

Pamešana asociējas ar citu cilvēku novēršanos, kas mūsu senčiem bija drauds izdzīvošanai. Šis sajūtas nāk no zemapziņas un nepakļaujas racionālajam prātam.Neviena pašpalīdzības literatūra nevar palīdzēt izpētīt savas pazemes krātuves, tur ir nepieciešami noteikti instrumenti darbam ar sevi. Ar labiem vārdiem šeit vien nepietiks. Pirmais, kā mēs varam sev pаlīdzēt, ir apzināties, ka šīs sajūtas nāk no neizdzīvotas pagātnes pieredzes un pieņemt tās. Bailes tikt pamestam sakņojas maldīgā iedomā, ka tas ir saistīts ar nāves draudiem: ‘’Es nomiršu, ja mani atstās vienu’’. Visbiežāk šīs bailes iznirst virspusē tad, kad kāda rosinoša situācija, piemēram, – strīds ar draugiem, strīds attiecībās, darba zaudējums, vecāku atraidījums, – apvienojas ar citiem iekšējiem konfliktiem, kuri radušies no citas negatīvās pagātnes pieredzes. Tādās situācijās mēs iedomājamies pašu ļaunāko. Varbūt, ka šādas krīzes mūsos izraisa psihe, kura vēlas tik ļoti panākt, lai mēs strādājam ar sevi un atbrīvojamies no pagātnes ietekmes?

Mēs bieži neapzināmies savas neadekvātās reakcijas, nesaprotam, kāpēc mēs tā reaģējam. Mēs neapzināmies, ka mūsu zemapziņā ir skapīši, kur katram ir virsū savs uzraksts.Viens no tiem ir apzīmēts ar vārdu ‘’pamešana’’: ‘’viņš man nepiezvanīja’’, ‘’viņš nepievērsa uzmanību manai jaunajai kleitai’’, ‘viņš mani nenoskūpstīja’’, ‘’viņš paskatījās uz citu’’, ‘’viņš aizgāja no manis’’ – tas viss ir salikts pa plauktiņiem, un neatkarīgi no situācijas patiesās nozīmes, sāk ietekmēt mūs ar vienādu spēku. Tieši tāpat citos plauktiņos var glabāties tādi jēdzieni kā ‘’tēvs’’, ‘’autoritāte’’, priekšnieks’’, ‘’noteikumi’’, kuriem ir līdzvērtīga nozīme. Mēs pārnesam savas neizdzīvotās sajūtas uz ikdienas dzīves notikumiem. Mēs piešķiram vienu un to pašu nozīmi gluži atšķirīgiem notikumiem.

Mums vajadzētu paplašināt savu skapīti un parūpēties, lai nodalījumu nosaukumi atbilstu dzīves pieredzes daudzveidībai. Mēs varētu reaģēt uz situāciju nevis no iekšējā bērna pozīcijas, bet no pieaugušā cilvēka uztveres: ‘’Ak tad viņš neievēroja tavu kleitu? Varbūt viņš bija pārņemts ar viņa paša problēmām, kā tas nereti mēdz gadīties? Ar tevi tam nav nekāda sakara. Cilvēki nav visu laiku vienlīdz mīloši. Tas, ka viņš neievēroja tavu kleitu, neatbilst tavam skapīša plauktiņam ‘’mani pameta’’.

Pamešana un ar to saistītas izjūtas ir ļoti bieža problēma, ar kuru klienti griežas pie manis. Iekšējais baiļu pārņemtais bērns joprojām izmisīgi meklē mierinājumus un uztraucas, ja kāds nav pietiekami atsaucīgs uz viņa vēlmēm. Pieaugušam cilvēkam šī plauktiņa saturs var nelikties īpaši nozīmīgs, bet tas ļoti daudz nozīmē jūsu iekšējam bērnam. Viņa jūtīgo psihi biedina ikviens tur nokļuvis fakts, jo sevišķi tad, ja tas sasaucas ar pagātnes pārdzīvojumiem. Mēs varam līdzsvarot šīs sajūtas, atveroties tām. Es varu paņemt jūs pie rokas uz aizvest pie pagātnes notikumiem, kurus jūs nekad neesat apzinājušies vai pat atcerējušies. Pieņemt savas izjūtas nozīmē – pieņemt to izbiedēto bērnu, kas mīt mūsos, pastāstīt viņam, ka šeit un tagad viss ir mainījies.

paDalies ar draugiem

KOMENTĀRI

Komentāru vēl nav

KOMENTĒT ŠO RAKSTU

Jūsu vārds
Jūsu e-pasts
Comment:

Uz augšu