Kāda ir pati labākā meditācija?

Kāda meditācija ir pati labākā? Es nevaru atbildēt, kuram kāda meditācija ir vislabākā. Laikam jau jāskatās, kāds ir mērķis, ko vēlas sasniegt caur šo meditāciju. Ja vēlas atsvešināties no šīs pasaules un pabūt tālu no tās, – tas ir viens. Ja vēlas atrast kontaktu ar kaut ko vai kādu, tad tas ir pavisam kaut kas cits. 

Pēc manas pieredzes, dzīvei un sev pašam visiedarbīgākā meditācija ir – stāvoklis “šeit un tagad”. No pirmā acu skatiena tā var likties ļoti vienkārša meditācija, bet patiesībā sajust sevi “šeit un tagad” ir diezgan sarežģīti. Vieglāk ir ieiet pustransa stāvoklī, ļaut vadīt savu apziņu kādam tēlam vai balsij, bet būt “šeit un tagad”, – tas ir jāiemācās, tam nepieciešama prakse. 

Tagad daudz tiek runāts par to, ka ir jādzīvo “šeit un tagad”. Un vairums cilvēku ar to saprot, ka vienkārši jāpārstāj domāt par pagātni un nākotni. Patiesībā dzīvot, nebalstoties uz  pagātnes pieredzi un neplānojot nākotni, vienkārši runājot, ir diezgan muļķīgi. Bet sajust sevi momentā, kuru tu izdzīvo tagad – tas arī ir dzīvot “šeit un tagad”. 

Mēs visu laiku it kā kaut kur “lidināmies”. Nesajūtam savu ķermeni, kamēr tas kaut kur neiesāpas, mēs nejūtam savas emocijas, kamēr tās nesāk kāpt “pāri malām”. Domas vispār “pastaigājas” pa galvu haotiski un nekontrolēti. Dažreiz stāvokli “šeit un tagad” cilvēki apraksta arī bez meditācijas, piemēram, terapijas laikā, kad tikuši skaidrībā ar kādu savas dzīves situāciju. 

Laikam tieši iekšējais uztraukums visu laiku aizved uzmanību no esošā momenta kaut kur ne – tagadnē. Kad cilvēki sajūt esošo momentu, tad apraksta to kā “apskaidrību, piezemēšanos, krāsas kļuvušas spilgtākas, ir iekšējās brīvības sajūta un skaidra sevis sajušana, un pievēršanās visam tam, kas notiek apkārt”. 

Bēgšana no sāpju izdzīvošanas, no sava ķermeņa izjušanas (ja man tas nepatīk), izveido tādu permanentu stāvokli, it kā es – tas neesmu es, kas te atrodas. Bet no sava ķermeņa mēs nevaram aizbēgt, tāpēc arī velkam savu dzīvi tādā ne “šeit un tagad” stāvoklī.   

Ja pajautā cilvēkam – kādas emocijas tu tagad jūti? Nekādas. Kādas ir sajūtas ķermenī? Nekā nav. Kādas domas? Arī nav. Varbūt, ka cilvēks vispār nav dzīvs? Viņš nav kontaktā pats ar sevi, ar savu ķermeni. Uzmanība vienmēr ir kaut kur tālumā, prom no sevis paša, un tā ir diezgan šaura. Tādā stāvoklī ir diezgan grūti risināt smagus dzīves uzdevumus, grūti palikt sarežģītās situācijās adekvātam, grūti kontrolēt savu uzvedību un rīcību. 

Tehniku stāvoklim “šeit un tagad” ir ļoti daudz. Pati vienkāršākā un pati sarežģītākā ir – vienkārši sēdēt un būt “šeit un tagad”. Novērot visu bez kādas pieķeršanās tam. Noturēt savu uzmanību uz sevi, savu ķermeni un telpu sev apkārt. Pamēģiniet! 

Un paskatieties pēc brīža, pēc pāris minūtēm, kā jūsu prāts pārplūdīs ar domām par to, ko jūs gatavosiet vakariņās; uzpeldēs atmiņas par vakardienas nepatīkamo sarunu ar priekšnieku. Vēl pēc pāris minūtēm uzradīsies neremdināma sajūta, ka ir steidzami kaut kas jādara, varbūt pat neievērosiet, ka jau sēžat un dzerat tēju virtuvē. Ja šo momentu sevī pārvar un atgriežas klātbūtnes stāvoklī, tad tas varētu izraisīt miegainību. Un var pat sākt parādīties domas, ka es te par velti tērēju laiku, sēžu un neko nedaru. Iekšēji jūs varat sākt izjust pretestību, aizkaitināmību un mēģināt atkal aizplūst kaut kur domās tikai tāpēc, lai nebūtu “šeit un tagad”. Protams, vienkāršāk ir ieslēgt mūziku vai meditāciju ar balss pavadību. Bet – ticiet man, mēs jau tā visu laiku kaut kur “lidojam”. 

Vai mēs protam būt “šeit un tagad”? Klātbūtnes stāvokļa praktizēšanai, protams, labāk būtu kaut kur aiziet, bet to var darīt jebkurā ērtā mirklī – darba pauzēs, gaidot rindā, pastaigājoties. Pastāvīgi atgriežot sevi stāvoklī, kad tu izjūti sevi, dzirdi un redzi visu sev apkārt tieši “šeit un tagad”. 

Padalieties pēc tam komentāros, kā jums izdevās?