Kā atlaist pagātni?

Jūs varat mainīt savu dzīvi, rokot tikai tā pa virsu, – piemēram, mainot tikai to, ko jūs ēdat vai ko jūs dzerat. Vēl jūs varat rakt ar lielāku lāpstu, mainot tos vārdus, ko jūs runājat, bet vēl var rakt “ar ekskavatoru”, – vienu domu nomainīju, atradu tās sakni, atradu pārliecību, kas ierobežo manu dzīvi, un visi notikumi, visa mana uzvedība, kas izriet no šīs vienas pārliecības, automātiski izmainās! Tātad man atveras vairāk iespēju dzīvē,- vairs nav tikai vienas durvis atvērtas, bet jau ir vairākas, un es varu izvēlēties, pa kurām ieiet. 

Domu košļājamā gumija. 
Ko es jums vēlos ar to pateikt? Ka jūs varat mainīt savu dzīvi, mainot savas pārliecības. Lielākoties vairums no mums domā ne pārāk daudz domu, nu, varbūt kādas 4 – 5. Kāds var sevi visu laiku salīdzināt ar citiem – labāks, sliktāks, viņš labāk apģērbts nekā es vai sliktāk, viņam labāks mobilais telefons vai sliktāks, tātad pastāvīgi atrasties tajā procesā, pastāvīgi salīdzināt sevi ar citiem. Doma viena – kāds es esmu salīdzinājumā ar otru, un tad jau pēc dažādiem parametriem notiek sevis vērtēšana. 

Kādam citam atkal ir aizstāvēšanās stratēģija, viņš katrā darbībā saredz sev kādas briesmas, viņš visu laiku aizstāvas, jo pagātnes sāpīgā pieredze viņam liek tā rīkoties. Kāds visu laiku domā, kā vairāk nopelnīt, kā lai visiem iepatīkas, kā satikt sapņu princi… un tā nepārtraukti… nebeidzams domu aplis, nebeidzama domu košļāšana. 

Mana pati galvenā doma, ko es jums vēlos nodot, ir – jūs esat spējīgi izmainīt savu dzīvi, ja jūs to, protams, vēlaties. 

Kas ir mūsu pagātne? 
Kā jūs domājat? Kāda ir jūsu definīcija pagātnei? Ir cilvēki, kuriem ir tendence dzīvot pagātnē, priekš viņiem tagadne arī ir pagātnē. Viņiem ir ļoti grūti pierast pie visa jaunā, jo viss jaunais viņiem – tas ir stress, tas ir nezināms. Viņi bieži saka, ka “kādreiz zāle bija zaļāka un kola bija garšīgāka vai arī, kad mēs augām, tā gan nebija. Tāpēc šiem cilvēkiem, ja viņi ir iekļuvuši kādā konflikta situācijā, kur bija strīds, aizvainojumi, ir nepieciešams ilgāks laiks, lai no tā visa atietu. Viņi to situāciju var sev malt pa galvu vēl dienām un nedēļām, viņiem ir nepieciešams ilgāks laiks, lai tas lielais tvaiks noietu, un tāpēc, kamēr tas nav nosēdies, viņš var sev “vārīt” galvā – nu, kā viņš tā varēja, nepateicīgais, nākamreiz visu izteikšu, cik es daudz viņam laba esmu darījis, cik es esmu viņam izpalīdzējis, bet viņš? Jā, nepateicība ir pasaules alga. Vajadzēja man viņam pateikt to un to, nu, velns, kāpēc es to nepateicu, ja mēs tagad runātu, es viņam noteikti to pateiktu”. 

Šī ir ieciklēšanās uz pagātni, uz tām domām, kuras nāk līdzi no pagātnes notikumiem, kuri jau ir notikuši un vairs nav izmaināmi, bet šāda cilvēka prāts ir aizņemts ar tiem vēl līdz šim brīdim. Situācija  var būt tāda, ka cilvēki gadiem ilgi var atrasties šādā stāvoklī, visu laiku maļot bijušos notikumus… Sanāk tāda ieciklēšanās, – kāda doma iekrīt prātā, zem tās vēl ir emocionālā spriedze, un pēc tam no tās ir grūti atbrīvoties. Tātad ieciklēšanās ir, bet mērķa dzīvē nav, nav tā ceļa, pa kuru dzīvē virzīties. Tāpēc labāk es skatos atpakaļ, nekā uz priekšu, un tāpēc, ka nākotnē nav kam pieķerties, ķeros klāt tādiem stāvokļiem kā aizvainojumi. Aizvainojumi taču ir ļoti spēcīga emocija, ļoti emocionāli piepildīta amplitūda ar sajūtām, lai arī destruktīvām, bet tomēr tas ir kaut kas, kas piepilda cilvēku. Tāpēc cilvēks pieķeras šim stāvoklim un dzīvo, un staigā ar pārmetumu sejā – vajadzēja man viņam pateikt tā, vajadzēja man izdarīt tā, bet neizdarīju… Šī nepabeigtā scenārija sajūta cilvēku smacē nost, kaklā sāk veidoties kamols, uzrodas dažādas vēdera kaites. Tādējādi saspiestās emocijas izpaužas fiziskos simptomos. 

Piedot, atlaist….? Ko es gribu pastāstīt par pagātni? Internetā var izlasīt daudz padomu, ko darīt ar aizvainojumu, kā to atlaist. Tur ir daudz informācijas, un ko tik katrs nepiedāvā – uzrakstīt uz lapiņas, kura pēc tam jāsadedzina, piedot, aizmirst, pieņemt ar pateicību to, ko dzīve tev ir iedevusi; paskaties apkārt, cik daudz ir labu cilvēku! Es tam visam piekrītu, bet ir diezgan grūti to visu izdarīt – pieņemt, pateikties, jo pateicības sajūtai ir jābūt iekšējai.

Tas tiešām ir spēcīgi, jo ir taču atšķirība, vai tu skaties uz savu vīru un domā, – kā viņš man ir noriebies, mani tracina viss, ko viņš dara, vai arī, kad  tu sajūti lepnumu  – kāds vīrietis man ir ticis! Tātad dažādi iekšējie stāvokļi. Protams, gribētos sajust to otro, pateicības sajūtu, jo šīs iekšējās sajūtas taču atsaucas uz dzīvi, uz attiecībām, uz ārējo izskatu, uz visu. 

Ir grūtības to izdarīt – pieņemt, atlaist, pamāt ar rociņu, un šo savu uzmanības fokusu no nākotnes, no saviem aizvainojumiem pārnest kaut vai uz tagadni, nevis dzīvot tikai pagātnē. Ideālā variantā – daļa uzmanības pagātnē un daļa – nākotnē.   

Uzmanības fokuss.
Cilvēka uzmanībai ir jābūt pareizi sadalītai starp pagātni, tagadni un nākotni, jo katrai izpausmei – pagātnei, tagadnei, nākotnei ir savs mērķis. Jāiemācās domāt pareizi par nākotni, nevis tā – oi, man nekas neizdosies, es neko nepanākšu un tādā garā…Vai, kā es tur tagad uzstāšos publiski, iziešu visu cilvēku priekšā un izblamēšos, vai, kā es tagad izskatīšos citu cilvēku priekšā? Tāpēc tad, kad jūs domājat par nākotni, pareizāk būtu domāt par mērķi, ko jūs vēlaties sasniegt, nevis par sevi un savām iekšējām bailēm. Kad jūs atrodaties pagātnē, kad jūsu uzmanība ir vērsta uz pagātni, kā pareizāk rīkoties?

Pagātne – tā ir pieredze, un mums no tās ir jāpaņem pats vērtīgākais, kas mums noderēs nākotnei. Viss. Nekas cits no pagātnes uz tagadni nav jāvelk sev līdzi. No pagātnes vajag pārnest to informāciju, kura jums ir nepieciešama tagadnei un nākotnei, vairāk neko citu. Mūsu organismā tādu pašu funkciju izpilda gremošanas trakts. Tas paņem organismam visu, kas ir nepieciešams, lai tas funkcionētu, un to, kas ir nederīgs, izmet ārā. 

Dzīvot tajā putrā – es viņam, viņš man – vispār nav nekādas jēgas.  Mēs paši piešķiram jēgu tam, kā mēs jūtamies, paši izvēlamies savu reakciju uz notikumu. Kāds iekšējais uztveres filtrs ir ielikts mūsos, caur tādu mēs arī skatāmies uz pasauli un cilvēkiem sev apkārt. Aizvainoja mani vai neaizvainoja, es citus aizvainoju vai neaizvainoju, – padomājiet par to, paanalizējiet to savā prātā. Tas ir stāsts, kurš jums pieder, un tā aste, kuru jūs vazājat sev līdzi. 

Kur ir mūsu uzmanība, tur ir arī mūsu dzīve, – to arī ir ļoti svarīgi iemācīties. Tā ir prasme, māka noturēt uzmanību tur, kur jums tas ir nepieciešams. Un tad jau tālāk iet visas tās domas – pareiza attieksme pret šo vai to. Ja jūs neprotat valdīt pār savu uzmanību, tad pār jūsu uzmanību valda kāds cits. Tātad jūs savu dzīvi esat atdevis kādam citam, lai cits to vada. Ja mans boss Bērziņa kungs nosaka, kā man ir jādzīvo mana dzīve? Jūs jau varat arī strādāt pie Bērziņa kunga un valdīt paši pār savu dzīvi, tas nav domāts tā, ka jums noteikti pašiem jābūt sev priekšniekiem, nē. Jautājums ir, kurš pārvalda jūsu uzmanību? Ir svarīgi iemācīties noturēt savu uzmanību tur, kur tas ir nepieciešams. Tas ir loti svarīgi.

Zemapziņa.
Zemapziņa neatšķir iedomāto no realitātes, tā vienkārši reaģē uz domām un sajūtām. Zemapziņai nepiemīt “patība”, un tā neatšķir sevi no citiem. Tāpēc, jebkuras negatīvās informācijas daudzums jūsu sistēmā – apvainojums, naids, nepiedošana – ietekmē tikai pašu nēsātāju, to, kurš to visu  tur savā galvā, jo šī enerģija nekur citur nespēj izpausties. Mūsu smadzenes visu uztver pa tiešo. Tāpēc visa negatīvā informācija tiek novirzīta uz pašu nēsātāju, t.i., ja es kādu neieredzu, viņam nepiedodu, vēlu viņam sliktu, sūtu nez kādus debesu lāstus, tad tas patiesībā ir spriedums man pašam, – es to visu sūtu tikai un vienīgi sev. Tāpēc “piedot” nozīmē pirmkārt pārstāt nogalināt pašam sevi un novirzīt šo enerģiju lietderīgākā un veselīgākā gultnē.

Piemēram, cilvēkam ir tāda pārliecība, ka,lai sāktu rīkoties, man ir kaut kas jāmāk, lai sāktu rīkoties, man ir kādam kaut kas jāpierāda; lai es sāktu rīkoties, ir kaut kam jānotiek. Bet tas KAUT KAS atrodas mūsos pašos. Iemesls – kādi notikumi pagātnē. Cilvēks pats sev rada šķēršļus, jo uzskata savus panākumus par atkarīgiem no kaut kā. Pašā realitātē šo šķēršļu nav, – tie ir tikai mūsu galvā. Mēs izvēlamies šos argumentus vienkārši kā veidu, lai tikai nebūtu jāsāk rīkoties. 

Tā rezultātā mēs nedodam sev iespēju augt un attīstīties, pārspīlējam kaut kā svarīgumu, kļūstam bezpalīdzīgi, atsakāmies no atbildības uzņemšanās par savu dzīvi un ieciklējam savu uzmanību uz to, iestrēgstam pagātnes notikumos un palaižam garām to, ko mums dzīve ir sagatavojusi.   

Iepatikās raksts? Padalieties ar saviem draugiem!