Bailes no atteikuma.

Ļoti daudzas mūsu ciešanas ir saistītas ar atteikumiem. Cilvēkiem ir grūti saņemt atbildi “nē”. Cilvēki cieš, ja izdzird atbildi nē. Šie “nē” var būt pilnīgi dažādi – “nē, es Tev nepalīdzēšu”, “nē, Tu man nepatīc”, “nē, es ar tevi nekontaktēšos”, “nē, es Tev nepaaugstināšu algu” utt. Šis “nē” var skanēt ne tikai no cilvēkiem, bet arī no dzīves, ja dzīve izveidojas tā, ka mēs kaut ko vēlamies, bet nesaņemam. Veidoju kaut kādus plānus vakaram, bet kaut kas notika un visi plāni pajuka.

Ļoti daudz pūļu aiziet tieši uz to, lai tiktu galā ar šiem atteikumiem. Cilvēki mēģina izbēgt no šiem atteikumiem nākotnē. Viņi mēģina sevi nodrošināt, ka nesaņems atteikumu. To viņi dara – kaut kā izpatikt otram, lai nesaņemtu atteikumu, ka nepatīku. Kaut ko sevī apspiest, tikai, lai neizdarītu kaut ko ne tā utt. Ja atbilde “nē” ir saņemta, tad viņš sāk sevi šaustīt, ka ir izdarījis kaut ko ne tā, ir kaut kāds ne tāds. Man ir kaut kas jāizdara, lai iegūtu atbildi “jā”. Jāmanipulē vai jāpazemojas. Ja tas nestrādā, tad sāk izpaust agresiju “ko tas nozīmē nē?! Nē būs tad, kad es pateikšu”.

Cilvēks sāk pieprasīt. Visa šī uzvedība ir līdzīga bērna uzvedībai. Ko dara bērns, kad viņš kaut ko vēlas, bet vecāki viņam saka “nē”? Visu to pašu, bērns cenšas izpatikt vecākiem, lai viņi viņam pateiktu “jā”, kad tas ir nepieciešams. Bērns sāk niķoties, manipulēt, pieprasīt. Viņa dzīve ir atkarīga no “nē”, jo, ja viņu laicīgi nepabaros, tad viņš nomirs. Bērns nevar pieņemt “nē”, viņam ir grūti pieņemt, ka dzīvē ir arī “nē” un tas ir normāli. Pieaugušo dzīve ir ļoti līdzīga tam. Viņi sāk uzvesties kā bērni.

Meklēt kādus burvju paņēmienus savu prasību piepildīšanai. Viņi gaida, ka apstākļi saliksies tā, ka viņi saņems to, kas viņiem nepieciešams. Viņi dzīvo ar sava iekšējā bērna dzīves uztveri, jo pieaugušā uztvere, tad, kad viņš satiekas ar atteikumu, viņš saka sev “ man ļoti žēl, es domāju, ka man izdosies, bet šoreiz neizdevās” un atbilstoši dodas uz priekšu, balstoties uz sevi, meklējot veidus kā dzīvot bez tā, ko viņš nesaņēma. Vai arī meklē citu ceļu. Iet pie cita cilvēka.

Viņam tas var būt nepatīkami, skumji, bet tā nav drāma, tās nav dzīves beigas. Ir cilvēki, kuri uztver atteikumu kā dzīves beigas. Atnācu pie priekšnieka, paprasīju algas pielikumu, bet viņš pateica “nē”, tad kauns, šausmas, pazemojums, viss beidzies. Ja uzaicinu meiteni uz randiņu un viņa man atsaka, tad arī “briesmas, kauns un es kaut kāds ne tāds”. 

Cilvēki ieliek pārāk lielu nozīmīgumu šajā, tāpēc arī tāda frustrācija un ciešanas. Pieaudzis cilvēks ir spējīgs paskatīties uz to, ka ne vienmēr mūsu vēlmes piepildās uzreiz. Pievērsiet uzmanību savā dzīvē tam, kur jūs mēģinat manipulēt, izmantot visādas viltības, lai tikai izbēgtu no atteikuma. Paskatieties, no kāda atteikuma jūs visvairāk baidāties. Izrakstiet tos sev uz lapiņas “visvairāk es baidos no tā, ka…”, pavērojiet, vai jūs esat gatavs satikties ar atteikumu? Vai jūs neveltat pārāk daudz enerģijas tam, lai tikai izbēgtu no šī atteikuma. Pieaugušā cilvēka spēja ir veselīgi uzņemt atteikumu, neveidojot no tā īpašu drāmu. Adaptēties pie tā. Kļūstiet pieaugušāki un mācieties pieņemt atteikumus.