Kur aiziet bērnība?
Kur aiziet bērnībā? Nekur tā neaiziet. Tā dzīvo mūsu psihes dziļākajos stūrīšos un no turienes ietekmē mūsu reakcijas, vārdus un darbību. Mūsu domas un vēlmes. Un mēs sākam kaut ko mīlēt un kaut ko ienīst. No kaut kā just labsajūtu un krist izmisumā no kādiem sīkumiem.
Dusmoties par katru sīkumu vai arī norīt un klusēt, atbildē, kad mūs apvaino.
Apvainoties kad vajag un kad nevajag.
Vainot sevi par visu uz pasaules. Skumt it kā bez iemesla. Būt vientuļam starp cilvēkiem un ģimenē. Būt nevajadzīgām starp kolēģiem un draugiem.
Mēs sakām, ka cilvēki tādi, horoskops slikts, liktenis tāds, pilnmēness, priekšnieks stulbenis, mēnešreizes sākušās…..bet patiesībā mēs paši veidojam savu pasauli. Mēs sev izvēlamies apkārtni. Mēs paši sev izvēlamies izglītību, darbu, vīru, sievu, dzīvesvietu, ēdienu, dzērienu, ienākumu un izklaides.
Kā? Caur zemapziņas uzrakstīto scenāriju, kuru uzrakstījām vēl agrā, agrā bērnībā un tā arī dzīvojam pēc tā.
⠀Secinājums: savā dzīvē mēs varam izmainīt visu, izņemot bērnību, atmiņas, vecāku attieksmi, draugus un bērnības asaras.
Bet terapijā mēs varam izmainīt arī to. Pārrakstot savu dzīves scenāriju.
Kāda bija Tava bērnība?
KOMENTĒT ŠO RAKSTU