+44 7477 532981
[email protected]

“Mēs visi  esam ģēniji. Bet, ja jūs vērtēsiet zivtiņu pēc viņas spējām uzrāpties kokā, tad viņa nodzīvos visu dzīvi domājot, ka ir muļķe.” (A. Einšteins)

Cilvēks dzīvo un nesaprot, kāpēc viss notiek pretēji viņa gribai. Viss notiek, viņam pašam nezinot, kas un kā? Viņā ir kaut kas tāds, kas pavēl rīkoties un domāt. Tātad viņš nepavisam neapzinās sevi. Ja viņš sevi neapzinās, viņš guļ, lai gan viņš neko nezina par miegu. Mēs visi rīkojamies atkarībā no savām iedzimtajām psihiskajām īpatnībām. Tāpat kā it visam dabā ir savas īpatnības, tāpat arī mums – cilvēkiem – katram ir savas īpatnības, kuras nevar pārveidot.

Kāpēc tā ir? Mēs taču redzam, ka mums apkārt dzīvo dažādi cilvēki, – dažādi pēc rakstura, pēc prāta uzbūves, pēc uzvedības. Kādam ir zelta rokas, kādam ir izteikta muzikālā dzirde. Kāds ir aktīvs un viņam patīk būt sabiedrībā, kāds ir mājās sēdētajs un klusētājs. Visi ir ļoti dažādi.

Izrādās, ka tā nav nekāda nejaušība. Cilvēki piedzimst dažādi, lai izpildītu dažādus uzdevumus, tāpēc mēs domājam atšķirīgi, uzvedamies dažādi un uz pasauli skatāmies katrs citādāk. Mums ir dažādi mērķi un dažādas dzīves vērtības. Iedomājieties – tas ir pat pilnīgi normāli. Tas pat ir nepieciešami!

Piemēram, zvēri izskatās dažādi, bet iekšēji visiem ir vienādas vēlmes – ēst, dzert, gulēt un elpot. Mēs, cilvēki, ārēji izskatāmies vienādi, bet iekšēji mēs visi esam dažādi, mums katram ir savas vēlmes un dzīves vērtības. Katram ir savs iekšējais saturs, bet, tā kā tas viss ir iekšēji, mums ir grūtāk šo atšķirību apzināties/redzēt.

Tāpēc daudzi viedie ir teikuši: “Vienīgais cilvēka uzdevums ir iepazīt pašam sevi, jo tad, kad viņš iepazīst pats sevi, viņš iemīl arī otru cilvēku, caur sevi.”

Viens cilvēks nevar visu zināt un visu prast. Tāpēc mēs dzīvojam sabiedrībā, kur mēs izmantojam viens otra augļus. Katrs kaut ko atdod un kaut ko saņem pretī. Tikai apvienojoties un kopā strādājot, mums ir viss, kas ir nepieciešams dzīvei. Kāds apmāca bērnus, kāds projektē, kāds vada valsti…

Sistemātiskā vektoru psiholoģija apraksta, ar kādām psihes īpatnībām un rakstura īpašībām cilvēks ir piedzimis. Šīs īpašības nevar izmainīt, kā arī nevar iegūt kādas citas, –  tās var tikai attīstīt vai apspiest. Viss ir atkarīgs no vides, kādā cilvēks ir audzis.

Vektors – ir cilvēka uzvedības funkcionālais modelis, kurš nosaka cilvēka dzīves scenāriju, domāšanas veidu, seksualitāti.

Vēlme – tā ir visa pamats, kas arī veido mūsu personību. Tā arī ir mūsu zemapziņa. Katrs mūsu “Es” – tā ir vēlmju kopa zemapziņā, kuras realizējot (attīstot), mēs iegūstam labsajūtu. Šī vēlmju kopa sastāda ikviena cilvēka dzīves lomu, kas ir ielikta mūsu neapzinātajā (zemapziņā), lai mēs izpildītu mūsos ielikto funkciju. Šīs vēlmes mūsos ir ieliktas un apgādātas ar visiem instrumentiem, bet nav nodrošināts, ka tās tiks piepildītas. Lai tās piepildītu, nepieciešams pamatīgs darbs ar sevi. Pirmais, kurš palīdz mums tās attīstīt un piepildīt, ir mūsu vecāki un apkārtējā vide.

Cilvēka psihe vairs nav nekāds noslēpums, un sistēmiskā vektoru  psihoanalīze pierāda to. Ar šo zināšanu palīdzību cilvēks var paskatīties uz dzīvi no pilnīgi visām pusēm.  Paskatīties uz savu dzīvi no putna lidojuma. Ar šo zināšanu palīdzību cilvēks var  iepazīst sevi un cilvēkus sev apkārt. Šīs zināšanas ir unikālas, un tajās iegūtie rezultāti ir noturīgi. Jūsu domāšana izmainās uz visiem laikiem. Jums vairs nebūs jātērē laiks, mēģinot pārmainīt otru cilvēku, jums vairs nebūs gadiem jādzīvo smagos aizvainojuma stāvokļos, jums vairs nevajadzēs piespiest sevi kādam piedot vai kaut ko aizmirst. Jūs iegūsiet zināšanas, kuras jums paskaidros, kāpēc jūsu dzīve ir tieši tāda.

Šeit ir cilvēku vārdi, kuru darbība kaut kādā mērā ietekmēja sistēmiskās vektoru psihoanalīzes (SVP) attīstību: Zigmunds Freids ar savu darbu “Raksturs un anālā erotika” (http://lib.aldebaran.ru/author/freid_zig…), psiholoģijas profesors Vladimirs Ganzens, akadēmiķis Viktors Tolkačevs (8 vektoru teorijas autors, sistēmiskās vektoru psihoanalīzes izgudrotājs).

 

TELPA, LAIKS, ENERĢIJA, INFORMĀCIJA

8 elementi rodas, sadalot šīs lietas uz iekšējo un ārējo:

TELPA                     Matērija – Forma

LAIKS                      Pagātne – Nākotne

ENERĢIJA             Aranzēšanās – Apvienošanās

INFORMĀCIJA     Kopējā – Privātā

Vektors šajā gadījumā nav matemātisks termins, bet gan vārds, kurš nosaka vēlmes  virzienu. Var teikt, ka fiziskajā pasaulē vektors ir psihe (kā mēs domājam un rīkojamies), vēlme ir  projekcija ķermenī. Tas ir loģiski, ja cilvēks, piemēram, piedzimis ar funkciju “mākslinieks” (kaut šis jau ir funkciju kopums), tad viņa acīm jābūt atbilstošām, tātad tas ir jūtīgākas pret dažādām detaļām un krāsām nekā cilvēkam, kura funkcija ir “pagātne”.

Daži saka tā – no sākuma tiek apmierinātas dzīvnieciskā līmeņa vēlmes, pēc tam cilvēciskā. Maslova vajadzību piramīda apmēram parāda šo procesu, bet tā ir neprecīza, jo neievēro, ka cilvēku pamata vēlēšanās atkarībā no viņu funkcijas ir dažādas.

Visas noslieces (alkoholisms, pedofīlisms, homoseksuālisms, prostitūcija, tieksme zagt, mazohisms, sadisms, lūzera scenārijs u.c.)  ir tikai tāpēc, ka cilvēks kaut kāda iemesla dēļ nepilda savu funkciju. Tomēr vēlme grib tikt apmierināta, un tad tā nolaižas uz zemāko vēlēšanās līmeni – uz ķermeni.

Tā kā cilvēkam ar pagātnes psihotipu jūtīgākā zona ir viss barības trakts, bet mēs zinām, ar ko trakts beidzas,  tad nerealizēta vēlme koncentrējas tieši tur. Daba tā nav domājusi, tās vienkārši ir sekas. Jo tuvāk sabiedrība būs tādam stāvoklim, kad katram cilvēkam ir visas iespējas realizēt savas dabas funkcijas (ja audzināšanas un izglītības sistēmas ņems vērā cilvēka dabas atšķirības), jo mazāk tādu noslieču būs. Īsāk sākot, jo tuvāk sabiedrības sistēma būs dabas sistēmai, jo mazāk nelaimīgu cilvēku. It kā sen zināma patiesība, bet reti kurš var pateikt, kāda tad ir tā dabas sistēma. SVP piegājiens ir tieši par to – kādi elementi ir jebkurā sistēmā, un pēc kādiem likumiem sistēma attīstās.

 

Kā lai cilvēks pats uzzina, kādam mērķim viņš ir dzimis? Kā viņam saprast, kādas ir viņa dotības un kāda uzdevuma izpildīšanai tās vislabāk der? Daba arī te mūs nepamet: cilvēkam ir iebūvēts savs kompass, kurš nekļūdīgi vada viņu pa dzīvi, – tās ir viņa vēlmes. Mēs paši vēlamies darīt to, kam esam dzimuši.

Ja jums ir vēlme iepazīt sevi dziļāk, saprast savus tuvākos cilvēkus un to, kas jums ir apkārt, es esmu izveidojusi bāzes kursu “Iepazīsti sevi un citus”, kurā  ir piecas lekcijas par to, kā mēs katrs esam uzbūvēti un kāds ir mūsu dzīves scenārijs. Sīkākai informācijai klikšķināt te

Daudzi cilvēki neapzinās savus dabas ieliktos uzdevumus. Var visu dzīvi veltīt, pildot nevis savu uzdevumu, bet to, kuru ir uzspiedusi sabiedrība. Tāda dzīve ir atņēmusi mums baudas sajūtu, un cilvēks jau vairs nenes nekādu labumu sabiedrībai, tikai tāpēc, ka viņš nedara to, kas viņam patiesībā jādara. Tikai apzinoties un pildot to uzdevumu, kuru jūsos ir ielikusi daba, jūs spēsiet veidot laimīgu dzīvi un būt noderīgs sabiedrībā.

Cilvēka psihotips

Šajā pasaulē nav nekā nejauša. Ne tas, kas ir mūsu psihē, ne tas, kas ir mūsu dzīvē.

Mēs visi dzīvojam hologrāfiskajā Visumā, kas nozīmē, ka viss mūsu pasaulē sastāv no dzīvām un nedzīvām funkcionālām sistēmām, kuras darbojas pēc vienādiem principiem.

Sistēma – tā ir savstarpēji saistītu elementu kopa, kura kopā sastāda veselu organismu un darbojas kā viens veselums attiecībā pret apkārtējo vidi. Cilvēks pieder pie dzīvās funkcionālās sistēmas.

Jebkurā sistēmā mēs varam atrast saņemšanas un atdošanas funkciju.Katra sistēma un atsevišķs sistēmas elements, t. i., jebkurš elements šajā pasaulē nav izveidots nejauši, bet tāpēc, lai tas izpildītu noteiktu funkciju. Cilvēks nav izņēmums.

Lai mēs katrs saprastu savu dabas doto funkciju, mums no sākuma ir jāsaprot savas iedzimtās īpašības un iedzimtās spējas. Tās, kuras mums ir iedevusi pati Daba un, kuras piepildot, mēs izjūtam to stāvokli, ko sauc par Laimi. Katram šī laimes sajūta izpaužas pilnīgi citādāk.

Kā noteikt savu iedzimto īpašību, spēju kopu un psihes īpatnības?Pašu vārdu ‘spējas’ mēs nevaram aptaustīt. Pareizi? Tā vienkārši ir informācija: gribasspēks, ietiepīgums, reakcijas ātrums utt.

Viss tas, ko mēs nespējam sataustīt, pieder pie enerģijas un informācijas. Kur mēs šo informāciju varam atrast? Protams, ka mūsu psihē.Katrs no mums ir apveltīts ar psihi, kura atspoguļo iedzimtās vēlmes, īpašības, spējas, kas savukārt nosaka cilvēka funkciju.

Psihotips – tā ir cilvēka individuāla psihe, viņa intelekts un domāšanas veids.

Tā kā viens no dabas likumiem ir: ‘viss ir radīts pēc vienas līdzības un viena tēla’, tad mēs šo likumsakarību varam novērot mūsu psihē. Tas, kas atrodas mūsu psihē, atspoguļojas mūsu ķermenī.

Piemēram, cilvēki, kuri izpilda informācijas savākšanas funkciju, ir apveltīti ar tādām īpašībām kā cītīgums un pacietība. Šie cilvēki no dabas ir apveltīti ar apjomīgu ķermeni, jo viņi pēc dabas ir mazkustīgi. Viņu psihe strādā lēnāk un nav īpaši lokana, kas savukārt atspoguļojas viņu ķermenī.

Lai notiktu attīstība, ir nepieciešams izšķirot sakrāto pieredzi, saglabāt to un nodot nākamajai paaudzei. Pretējā gadījumā mums katru reizi vajadzētu no jauna izgatavot riteni, šķēpu un citas lietas.Un tāpēc ir cilvēki, kuru dabas funkcija ir savākt, saglabāt un nodot tālāk informāciju nākamajam paaudzēm.

Tie ir dzimuši skolotāji, pasniedzēji, dažādu jomu zinātnieki, savas lietas speciālisti, enciklopēdisti, cilvēki ar zelta rokām (ja ir realizējuši sevi sabiedrībā).Tie ir tie, kuriem pagātne vienmēr ir saldāka un jaukāka par tagadni un vēl jo vairāk par nākotni. Tādam cilvēkam tas, kas bija agrāk, vienmēr būs daudz patīkamāks nekā tas, kas ir tagad. Viņam tēvs vienmēr ir gudrāks par dēlu un vectēvs – gudrāks par tēvu. Tradīcijas, zināšanas par pagājušo, uzticība savai nācijai, reliģijai, savai ģimenei – tas viss viņam nozīmē īpaši daudz.

Ir dažādas tipāžu klasifikācijas, bet tieši psihotipi (sistēmiskie) atšķiras ar to, ka izdala tos pēc iekšējām spējām un vēlmēm, kas nosaka viņu funkciju. Pirmais, kas to novēroja, bija Z.Freids un pēc tam tālāk attīstīja  V. Tolkačevs.

Psihotips – tas ir noteikts psihes tips, ar iedzimtām īpašībām, spējām un vēlmēm, lai izpildītu savu funkciju. Arhetips – tās ir neapzinātas sociālās lomas, kuras mēs visi izdzīvojam.

Cilvēka uzvedības modelis

Sistemātiskā vektoru psiholoģija apraksta ar kādām iedzimtām psihes īpatnībām un rakstura īpašībām cilvēks ir dzimis. Šīs īpašības nevar izmainīt vai arī iegūt kādas citas. Tās var tikai attīstīt vai arī apspiest (neattīstīt). Viss ir atkarīgs no vides, kurā cilvēks ir audzis.

Vektors ir cilvēka uzvedības funkcionālais modelis, kurš nosaka:

  • Cilvēka dzīves scenāriju
  •  Seksualitāti
  •  Domāšanas veidu

Cilvēka psihe vairs nav nekāds noslēpums un sistemātiskā psihoanalīze to pierāda. Šī ir metode, ar kuras palīdzību cilvēks var paskatīties uz dzīvi citādāk. Ar šo zināšanu palīdzību cilvēks iepazīst sevi un cilvēkus sev apkārt.

Šeit ir cilvēku vārdi, kuru darbība kaut kādā mērā ietekmēja SVP attīstību:

Zigmunds Freids ar savu darbu ‘’Raksturs un anālā erotika’’

Profesors/fiziologs Nikolajs Belovs,

Psiholoģijas profesors Vladimirs Ganzens,

Akadēmiķis Viktors Tolkačevs ( 8 vektoru teorijas autors, sistēmiskās vektoru psihoanalīzes radītājs).