Vainas sajūtas pietiks visiem

Ģimenes attiecībās ir tāda ‘’iedarbīga’’ metode – paspēt apvainoties pirmajam. Kurš pirmais liks justies partnerim vainīgam – tas arī ir uzvarētājs. Ja, protams, to var nosaukt par uzvaru. Tieši tā arī ļoti bieži uzvedas vecāki, iepotējot bērnam vainas kompleksu – es tevi esmu barojusi, ģērbusi, naktis tevis dēļ negulējusi; pati neēdusi staigāju, lai tikai tu būtu paēdis, labākos savas dzīves gadus tev atdevu – šis viss ļoti iedarbojas, lai valdītu pār bērnu. Dažreiz to sauc par ‘’audzināšanu’’. 

Tieši tā ‘’krievu laikos’’ skolās mēģināja manipulēt ar skolniekiem – valsts jums dod bezmaksas izglītību, bet jūs – jums ne mazākās pateicības sajūtas nav! Pieaugušajiem pārmeta par bezmaksas dzīvošanu un medicīnisko aprūpi. Vēl īpašs manipulācijas veids bija ar karu – cik cilvēku gāja tevis dēļ bojā, lai tu izdzīvotu! Es pusdzīvi esmu atdevis tevis pēc, bet tu nevari izdarīt, ko es tev prasu, nekauņa! 

Tradīcija ‘’iepotēt’’ vainas sajūtu cilvēkiem ir ļoti sena. “Paldies” kristietībai par tās grēka koncepciju un septiņiem nāves grēkiem! Tu skaties uz skaistu sievieti – tu esi vainīgs, jo neesi uzticīgs savai sievai, darbā domā par gardām pusdienām – vainīgs, aizsapņojies – vainīgs. Par pašu mazāko labsajūtu tev vajadzēs samaksāt. Vai arī ir jādzīvo nevis prieka, bet sirdsapziņas dēļ. 

Mums nebūtu jāizjūt sirdsapziņas pārmetumi par to, ko ir izdarījuši mūsu senči. Mēs atbildam tikai paši par sevi – par savu uzvedību un savu dzīvi. Mēs varam būt atbildīgi, mēs varam kaut ko mēģināt izlabot, bet nekādā gadījumā nav jājūtas vainīgiem  par saviem senčiem. 

Kā atbrīvoties no vainas sajūtas? Tik daudz dažādu metodiku ir izstrādāts, tik daudz grāmatu uzrakstīts par piedošanu, par atbrīvošanos no vainas sajūtas, bet cilvēki kā turpina izjust vainas sajūtu, tā turpina. Tu izlasi grāmatu,- atlaiž uz kādu brīdi, bet pēc tam atkal – babāc! – uzpeld vecā vainas sajūta. Kas tā ir par sajūtu? – Tā, kura nogurdina, atņem visus spēkus, ir neveselības un neveiksmju pievelkoša?

Pamēģināsim tikt ar to skaidrībā. Man rodas jautājums: “Vai vispār ir tāda vainas sajūta”? Tad, kad pie manis atnāk klients, es viņam saku, lai viņš mēģina atkal un atkal sajust šo vainas sajūtu, un pastāsta, – kur viņa atrodas, kāda ir tā vainas sajūta. Ķermenī klients to nevar atrast. Daudzi to ievēro savās domās: ’’Tā sajūta ir galvā’’. Galvā – domās! ‘’Vainīgs’’ – tā ir tikai doma, interpretācija, ideja, kurai cilvēks ir noticējis un tā kļūs par viņa realitāti. 

Patiesībā ‘’vainas sajūta’’ neeksistē. Ir ideja par to, ‘’ka es esmu vainīgs’’. Kad cilvēks ieiet situācijā, kur viņš izjūt ‘’vainas sajūtu’’ un sāk uzmanīgi novērot savas reakcijas, viņš atklāj, ka tās ir bailes ar visām izejošām blakus sekām. Un nevis ‘’vainas sajūta’’ uzpeld atkal un atkal, bet gan bailes! Un ar piedošanas tehnikām no tā vaļā nevar tikt. 

Daudzi jau arī apzinās, ka patiesībā atbrīvoties vajag nevis no vainas sajūtas, bet no bailēm. Bailes nedod mieru. Ir cilvēki, kuri ievēro, ka visvairāk viņi jūtas vainīgi par to, ka jūt šīs bailes par savu ‘’bailīgumu’’, jo baidīties taču ‘’neklājas’’, ‘’kauns par to’’, it īpaši zēniem un vīriešiem. Tad, kad cilvēkam atveras tāda vienkārša izpratne, ļoti daudz ‘’neatrisināto’’ problēmu atkrīt pašas par sevi. 

Tikko kā aiziet pamata bailes, un ar to kopā ‘’vainas sajūta’’, tiek pārtraukta iekšējā cīņa. Jo dziļāk cilvēks iet iekšā savās bailēs, jo mazāk viņš baidās. Tad, kad mēs pieskaramies pašām dziļākajām bailēm, tad mums paliek smieklīgi, – jo baidīties jau nav no kā. 

Patoloģiska vainas sajūta. Nevajag jaukt patoloģisku vainas sajūtu ar normālu vainas sajūtu, kad jūs uzkāpāt otram uz kājas. Ar normālu vainas sajūtu viss ir vienkārši – jūs atvainojāties, un tā pārgāja. Ar patoloģisku vainas sajūtu viss ir sarežģītāk, tur atvieglojums nekad neiestājas. Tāpēc pats iemesls nav vainas sajūtā. 

Kad pieaugušais izsaka bērnam savu neapmierinātību ar viņu, pirmais, ko izjūt bērns – tās ir bailes. Bailes viņš izjūt tāpēc, ka nespēj noslēpties no savas bezpalīdzības attiecībā pret pieaugušo. Bērni to izjūt neverbāli, tāpat, kā dzīvnieki jūtas bezpalīdzīgi citu lielu un spēcīgu dzīvnieku priekšā, un dzīvnieciskajā līmenī vecāku neapmierinātība bērnam skan kā draudi. 

Nevienam nepatīk izjust bailes. Daudzi bērni raud no bailēm, citi mēģina ar tām tikt galā. Neapzināts veids, kuru izmanto bērni, kuri nevēlas raudāt – viņi uzņemas atbildību uz sevi par vecāku neapmierinātību, kuru viņi pēc tam pārdzīvo, vainas sajūtas izskatā. Uzņemoties šādu atbildību, tam ir priekšroka pār bailēm, tā dod perspektīvu, ka vecāki paliek apmierināti un tas ļauj bērnam atbrīvoties no vecāku soda, kas nozīmē – atbrīvoties arī no bailēm. Vecākiem, neapzinoties, kā viņi ietekmē bērna psihi ar savu uzvedību, tas pat ļoti patīk, viņi to sauc par “audzināšanas procesu”, kaut gan patiesībā tā ir manipulācija ar bērna bailēm. Kā sekas – šāds ietekmēšanas mehānisms tikai pastiprinās: jo neapmierinātāki vecāki, jo vairāk vainīgs bērns jūtas. Vecāki un bērns dzīvo pilnīgā pārliecībā, ka par vecāku neapmierinātību ir atbildīgs bērns, un vara pār to, kā tikt galā, pieder tikai vecākiem. Un vecāki– tie ir bērnu “upuri”, kuri nespēj tikt galā ar savām jūtām. 

Tādu vecāku bērni pēc tam izaug trauksmaini, cieš no somatiskiem simptomiem, izjūt hiperatbildību par visu dzīvē, viņi visu laiku mēģina nepieļaut nevienu konfliktu, nepieļauj, lai citi cilvēki būtu ar viņu neapmierināti, pastāvīgi attaisnojas un atvainojas, un jūtas vainīgi par visu, kas notiek uz šis pasaules. 

Vecāki, nelieciet bērnam nekad justies vainīgiem par to, ka esat devuši viņiem dzīvību. Bērni nevar jums par to pateikties, viņi nevar jums atdot dzīvību, viņi var šo dzīvību dot tikai nākamajai paaudzei. 

Otra puse vainas sajūtai – tā ir ilūzija varai pār citiem. Izdarīšu viņam labi, un vara pār viņu man garantēta. Bet valdīšana pār savu uzvedību atrodas katrā no mums, un citi cilvēki nevar pār to valdīt. Un centieni padarīt visus laimīgus, lai man nebūtu bailes dzīvot, ir jau iepriekš pakļauta sagrāvei.  
 

paDalies ar draugiem

KOMENTĀRI

Komentāru vēl nav

KOMENTĒT ŠO RAKSTU

Jūsu vārds
Jūsu e-pasts
Comment:

Uz augšu