+44 7477 532981
[email protected]

Ģimenes attiecībās ir tāda ‘’iedarbīga’’ metode – paspēt apvainoties pirmajam. Kurš pirmais liks justies partnerim vainīgam – tas arī ir uzvarētājs. Ja, protams, to var nosaukt par uzvaru.

Tieši tā arī ļoti bieži uzvedās vecāki, iepotējot bērnam vainas kompleksu – es tevi esmu barojusi, ģērbusi, naktis tevis pēc negulējusi, pati neēdusi staigāju, lai tikai tu būtu paēdis, labākos savas dzīves gadus tev atdevu – šis viss ļoti vienkāršo, lai valdītu pār bērnu. Dažreiz to sauc par ‘’audzināšanu’’.

Tieši tā ‘’krievu laikos’’ skolās mēģināja manipulēt ar skolniekiem – valsts jums dod bezmaksas izglītību, bet jūs, jums nemaz nekādas pateicības sajūtas nav. Pieaugušajiem pārmeta par bezmaksas dzīvošanu un medicīnisko aprūpi.

Vēl īpašs manipulācijas veids bija ar karu – cik cilvēki gāja tevis dēļ bojā, lai tu izdzīvotu. Es pusdzīvi esmu atdevis tevis pēc, bet tu nevari izdarīt, ko es tev prasu, nekauņa.

Tradīcija ‘’iepotēt’’ vainas kompleksu cilvēkiem ir ļoti veca. Paldies kristietībai ar savu grēka koncepciju un septiņiem nāves grēkiem. Tu skaties uz skaistu sievieti – tu esi vainīgs, jo neesi uzticīgs savai sievai, domā par gardām pusdienām – vainīgs, aizsapņojies – vainīgs. Par pašu mazāko labsajūtu tev vajadzēs samaksāt. Vai arī ir jādzīvo nevis dēļ prieka, bet dēļ sirdsapziņas.

 

Mums nebūtu jāizjūt sirdsapziņa pārmetumi par to, ko ir izdarījuši mūsu senči. Mēs atbildam tikai paši par sevi – par savu uzvedību un savu dzīvi. Mēs varam būt atbildīgi, mēs varam, kaut ko mēģināt izlabot, bet nekādā gadījumā justies vainīgi par saviem senčiem.

Kā atbrīvoties no vainas sajūtas?

Tik daudz dažādu metodiku ir izstrādāts, tik daudz grāmatu uzrakstīts par piedošanu, par atbrīvošanos no vainas sajūtas, bet cilvēki kā turpina izjust vainas sajūtu, tā turpina. It kā izlasi grāmatu, atlaiž uz kādu brīdi, bet pēc tam atkal – babāc un uzpeld vecā vainas sajūta. Kas tā ir par sajūtu? Tā, kura nogurdina, atņem visus spēkus, veselību un neveiksmju pievelkoša? Pamēģināsim tikt ar to skaidrībā.

Man rodas jautājums : Vai vispār ir tāda vainas sajūta?

Tad, kad pie manis atnāk klients, es viņam saku, lai viņš mēģina atkal un atkal izjust šo vainas sajūtu un pastāstīt par to, kur viņa atrodas, kāda ir tā vainas sajūta. Ķermenī klients to nevar atrast. Daudzi to ievēro savās domās:’’ Tā sajūta ir galvā’’. Galvā – domās!

‘’Vainīgs’’ – tā ir tikai doma, interpretācija, ideja, kurai cilvēks ir noticējis un tā kļūs par viņa realitāti. Patiesībā ‘’vainas sajūta’’ neeksistē. Ir ideja par to, ‘’ka es esmu vainīgs’’.

Kad cilvēks ieiet situācijā, kur viņš izjūt ‘’vainas sajūtu’’ un sāk uzmanīgi novērot savas reakcijas, viņš atklāj, ka tās ir bailes ar visām izejošām blakus sekām. Un nevis ‘’vainas sajūta’’ uzpeld atkal un atkal, bet bailes un ar piedošanas tehnikām no tā vaļā nevar tikt.

Daudzi apzinās, ka patiesībā atbrīvoties vajag nevis no vainas sajūtas, bet no bailēm. Bailes nedod mieru. Ir cilvēki, kuri ievēro, ka visvairāk viņi jūtās vainīgi par to, ka jūt šīs bailes, par savu ‘’bailīgumu’’, jo baidīties taču ‘’nedrīkst’’, ‘’kauns par to’’, it īpaši zēniem un vīriešiem.

Tad, kad cilvēkam atveras tāda vienkārša izpratne, ļoti daudz ‘’neatrisinātās’’ problēmas pašas par sevi atkrīt. Tikko kā aiziet pamata bailes, un ar to kopā ‘’vainas sajūta’’, tiek pārtraukta iekšējā cīņa. Jo dziļāk cilvēks iet iekšā savās bailēs, jo mazāk viņš baidās. Tad, kad mēs pieskaramies pašām dziļākajām bailēm, tad mums paliek smieklīgi, jo baidīties jau nav no kā.

Patoloģiska vainas sajūta

Nevajag jaukt patoloģisko vainas sajūtu ar normālu vainas sajūtu, kad jūs uzkāpāt otram uz kājas. Ar normālu vainas sajūtu viss ir vienkārši, jūs atvainojāties un tā pārgāja. Ar patoloģisku vainas sajūtu viss ir sarežģītāk, tur atvieglojums nekad neiestājas. Tāpēc pats iemesls nav vainas sajūtā. Kad pieaugušais izsaka bērnam savu neapmierinātību ar viņu, pirmais, ko izjūt bērns – tās ir bailes. Bailes viņš izjūt tāpēc, ka nespēj noslēpties no savas bezpalīdzības attiecībā pret pieaugušo.

Bērni to izjūt neverbāli, tāpat, kā dzīvnieki jūt bezpalīdzību pret citiem lieliem un spēcīgiem dzīvniekiem un dzīvnieciskajā līmenī, vecāku neapmierinātība, bērnam skan kā draudi.

Nevienam nepatīk izjust bailes. Daudzi bērni raud no bailēm, citi mēģina ar tām tikt galā. Neapzinātais veids, kuru izmanto bērni, kuri nevēlās raudāt – viņi uzņemas atbildību uz sevis par vecāku neapmierinātību, kuru viņi pēc tam pārdzīvo, vainas sajūtas izskatā. Uzņemoties šādu atbildību, tam ir priekšroka pār bailēm, tā dod perspektīvu, ka vecāki paliek apmierināti un tas ļauj bērnam atbrīvoties no vecāku soda , kas nozīmē – atbrīvoties arī no bailēm.

Vecākiem neapzinoties, kā viņi ietekmē bērna psihi ar savu uzvedību, tas pat ļoti patīk, viņi to sauc par audzināšanas procesu, kaut gan patiesībā tā ir manipulācija ar bērna bailēm.

Kā sekas – šāds ietekmēšanas mehānisms tikai pastiprinās: jo neapmierinātāki vecāki, jo vairāk vainīgs bērns jūtās. Vecāki un bērns dzīvo pilnīgā pārliecībā, ka par vecāku neapmierinātību ir atbildīgs bērns un vara pār to, kā tik galā, pieder tikai vecākiem. Un vecāki– tie ir bērnu upuri, kuri nespēj tikt galā ar savām jūtām.

Tādu vecāku bērni pēc tam izaug trauksmaini, cieš no somatiskiem simptomiem, izjūt hiperatbildību par visu dzīvē, viņi visu laiku mēģina nepieļaut nevienu konfliktu, nepieļauj , lai citi cilvēki nebūtu ar viņu neapmierināti, pastāvīgi attaisnojās un atvainojās, un jūtās vainīgi par visu, kas notiek uz šis pasaules.

Vecāki, nelieciet bērnam nekad justies vainīgiem par to, ka esat devuši viņiem dzīvību. Bērni nevar jums par to pateikties, viņi nevar jums atdot dzīvību, viņi var šo dzīvību dot tikai nākamajai paaudzei.

Otra puse vainas sajūtai – tā ir ilūzija, varai pār citiem. Izdarīšu viņam labi un vara pār viņu man garantēta. Bet valdīšana pār savu uzvedību atrodas katrā no mums un citi cilvēki nevar pār to valdīt. Un centieni padarīt visus laimīgus, lai man nebūtu bailes dzīvot, ir jau iepriekš pakļauta sagrāvei.

 



Komentāri

Nav komentāru.

Komentēt šo rakstu