+44 7477 532981
[email protected]

 

txt_49378_largeŠis raksts ir cilvēkiem, kurus bieži pārņem trauksmes sajūtu. Trauksme uzrodas pēkšņi (tā mums liekas) ne no šā, ne no tā un nedod vairs mieru ne gulēt, ne laimīgi dzīvot. Dzīves kvalitāte ir pazudusi. Mēs pat neievērojam, kā dzīvojam ar šādu stāvokli jau gadiem un nenākam no tā ārā. Pats interesentākais ir tas, ka situācija jau sen objektīvi ir mainījusies, bet mēs pēc ”pieraduma” turpinām būt atkarīgi no šiem stāvokļiem. Trauksme atņem veselo saprātu un pasliktina dzīves kvalitāti. Ja tev ir pazīstamas šīs sajūtas, tad ejam tālāk.

 

Kas ir trauksme un no kurienes tā rodas?

Trauksme – tas ir drošības sajūtas zudums.

Drošības sajūta – tā ir cilvēka pamatvajadzība, kas veidojas (vai neveidojas) agrā bērnībā un ietekmē visas cilvēka darbības sfēras, visas dzīves garumā.

Bērnībā ir  ļoti svarīgi, lai mazuļa  dzīvē ir drošībā, viņam nekādas briesmas nedraudētu, viņš var augt un pilnveidoties.

Kas notiek,  ja bērnam netiek sniegta šī drošības sajūta, ja viņam tā iekšēji neveidojas?

Ir vecāki, kuri ar savu uzvedību veido savā bērnā uzstādījumus – viņš būs nodrošināts ar drošības sajūtu tikai tad, ja viņš izpildīs noteiktas darbības, ko vecāki viņam liek darīt. Ja viņš neizpildīs šīs noteiktās darbības, tad šī drošības sajūta no vecākiem viņam netiks sniegta.

Kritikas sekas 

Agrā bērnība šāda vecāku uzvedība noved bērnu pie paaugstināta trauksmes līmeņa. Parādot sevi kādā darbībā, bērns pastāvīgi skatīsies atpakaļ un sev apkārt, lai redzētu sev nozīmīgu cilvēku reakciju un meklēs viņu acīs atbalstu, savas rīcības pareizumam. Pusaudža vecumā viņam būs tieksme ‘’rakņāties’’ sevī, šaubītos par jauna projekta uzsākšanu, ilgi nespēs pieņemt lēmumu. Tāpēc apkārtējie redzēs nepārliecinātu un satrauktu cilvēku. Un tad jau esot pieaugušam,  nebūs nekādas spējas uzņemt iniciatīvu, bet viņš spēs lieliski izpildīt citu cilvēku norādījumus, izpatikt citiem. Būs ārkārtīgi atkarīgs no apkārtējo cilvēku atzinības un ļoti pārdzīvos jebkuru kritiku. Ja šis cilvēks tomēr nodarbosies ar to, kas viņam sniedz gandarījumu, viņš tik un tā nespēs pilnībā izbaudīt, jo fonā viņam būs pastāvīga trauksmes sajūta par to, vai tikai viņš ir izdarījis visu pareizi, vai apkārtējie viņu novērtēs un palielīs?

Šai trauksmei sajūtai līdzi sekos spēcīga emocionāla spriedze. Uzmācīgas domas par to, vai jebkurš, pats maznozīmīgākais darbs, ir izdarīts pareizi? Cilvēks dzīvo ieslēgtā trauksmes aplī un pastāvīgā spriedzē. Šī sajūta viņam atņem enerģiju, prieku un dažreiz pat vēlēšanos dzīvot. Viņš dzīvo pastaāvīgās sava prāta mocībās. Rodas asa neapmierinātība ar sevi, gan esot sievas (vīra) lomā, vecāku vai darbinieka lomā. Ar gadiem, ja netiek atrasts trauksmes iemesls, šī sajūta nekur nepazūd, viņa var uz kādu laiku atkāpties, piemēram, ar zāļu palīdzību, bet pēc tam atgriežas vēl ar lielāku spēku un intensitāti.

Šeit var izdarīt secinājumu par to, kas tad ir trauksmes iemesls. Trauksmes iemesls – tas ir spontāna, nemotivēta iekšējo baiļu sajūta, ar augstu intensitāti, kura parādās cilvēkam un iemesls tai ir agrā bērnībā – nepietiekamas drošības sajūtas izveidošana starp vecākiem un bērnu.

Bērnam veidojas tāds domāšanas veids:’’ Es esmu drošībā, kamēr saņemu apkārtējo atzinību/uzslavu’’. Šāds domāšanas veids rada bērna personību par atkarīgu no citiem un ar augstu trauksmes sajūtu. Kaut kādā pakāpe tādu personību varētu arī saukt par infantilu, jo viņš pasttāvīgi tiecas saņemt  apstiprinājumu savai drošībai apkārtējo atzinības veidā. Ja šī atzinība netiek saņemta, trauksme pieņemas spēkā. Tās iemeslu cilvēkam ir grūti apzināties, jo trauksmes sakne tiek iespiesta dziļi zemapziņā. Cilvēkam pašam ir grūti apzināties, no kā tad viņš patiesībā baidās.

Tēlainās domāšanas psiho tips 

Ir cilvēka psiholoģiskais rakstura tips, kuram dominējošs domāšanas veids – ir tēlains. Viņiem  ir ļoti svarīgi veidot emocionālo saikni ar citiem cilvēkiem. Pirmkārt jau ar vecākiem. Viņam ir ļoti nepieciešama vecāku uzmanība. Viņam pats svarīgākais ir emocionāla saikne ar mammu un tēti. Kad viņš jūt, ka tiek mīlēts, tad jūtās drošībā. Tad nav ne trauksmes, ne baiļu sajūtas.

Šiem bērniem ir raksturīgas bailes no tumsas un tāpēc vecāki viņiem ļauj bieži gulēt sev blakus, vienā gultā, līdz 6-8 gadu vecumam. Ir pilnīgi acīmredzams, ka šāda gadījuma rezultātā bērnam var būt grūtības adaptēties starp saviem vienaudžiem. Izaugot, šie bērni negribot turpinās savu bērnības scenāriju: meklēs un pieprasīs mīlestību no autoritatīvam sejām, lai nodrošinātu sevi ar drošības sajūtu un ar to pašu samazinot trauksmes sajūtu.

Scenārijs 

Pie šāda dzīves scenārija par attiecību pamatu kļūs vainas sajūta kā manipulācija ar partneri, kas kaut kādā veidā samazina trauksmes sajūtu, bet nesniedz gandarījumu no dzīves. Ir tādi vecāki, kas augsta līmeņa trauksmē,izrāda hiperūpes bērnu audzināšanā un pie tam izplatot savu trauksmes sajūtu un pārlieko rūpēšanos ne tikai uz saviem bērniem, bet arī citu bērniem (piemēram, auklītes vai audzinātājas).

Var arī būt pretējs scenārijs: viņi var sākt rūpēties, gādāt un dominēt pār savu partneri tā, it kā tas būtu viņu bērns, nevis partneris. Tas ir sava veida paņēmiens parādīt citiem kā ‘’ ir jādara, lai man būtu labi…bet jums nesanāks to izdarīt tik labi kā es to daru…’’

 

Vecāki neapzināti nodod saviem bērniem savu dzīves scenāriju un dzīves filozofiju, kā rezultātā, tas kļūst par bērna pamatu viņu dzīves uztverei. Trauksmainie vecāki nodod savu trauksmi saviem bērniem pat tādā gadījumā, ja apkārtējā vide pat nepieprasa paaugstinātu uzmanību izdzīvošanai. Trauksmainā mammu un vecmammu devīze-‘’Ak, lai tikai nekas slikts nenotiktu!’’, dara savu nepateicīgo darbu. No bērna izaug cilvēks, kurš ir nelaimīgs un nespējīgs pilnvērtīgi sevi realizēt sabiedrība.

Turpinājums sekos….

 

 

 



Komentāri

Nav komentāru.

Komentēt šo rakstu