Bailes no pārmaiņām.

Kāpēc daudziem ir tik grūti uzsākt kaut ko jaunu savā dzīvē? Mainīt darbu, dzīvesvietu, attiecības, kurās sen vairs nevalda harmonija? Kāpēc ir tik grūti spert šo pirmo soli? Bailes no tā, ka neizdosies, bailes no jaunā – kaut kā tāda, kas agrāk nav ticis darīts? Notiek nemitīgs iekšējais dialogs par to, kā uzsākt vai arī – kāpēc nesākt darīt? 

Nevajag iesaistīties šajā dialogā. Prāts izdomās jebko, lai tikai justos komfortabli. Viņš patiesībā tikai centīsies mūs pasargāt. Racionalizāciju meklēšana, lai attaisnotu sevi. Un kā dēļ? Tādēļ, ka prātā tiek veidots negatīvs nodoma neizdošanās tēls. Ja es netikšu galā ar kādu uzdevumu, tas nozīmē, ka man būs jāizjūt nepatīkamas emocijas. Un ko es daru? Bēgu no tā. Tikai, lai neietu cauri psiholoģiskajām sāpēm. 

Izmaiņas bez sāpēm nevar pastāvēt. Ja nav sāpju, tad tas nozīmē, ka nekādas izmaiņas nav notikušas. Atliekot uz vēlāku laiku to, ko patiesībā, dziļi sirdī noslēpis, vēlies darīt, īstenībā ir bēgšana no šīm nepatīkamajām emocijām! Ir jāpieliek pūles, lai pārvarētu slinkumu. Tas vienmēr ir grūti.

Tavā zemapziņā tajā brīdī notiek neapzināts aprēķins – ieguvumi un zaudējumi. Tavs prāts tev saka:’’Jāatpūšas!’’, bet tās ir tikai prāta racionalizācijas, lai izbēgtu no darbības. Tas, kas tevī iekšā sēž, grib tev pierādīt, ka nav nekas jādara, ka tāpat taču ir labi! Nu un, ja iekšēji tu sevi nepiepildi un katru vakaru ej gulēt ar šo smago sajūtu: “Atkal viena nepiepildīta diena ir aizgājusi, un viss  tikai tāpēc, ka ir bailes no jaunā un nezināmā…..

Ir svarīgi sakoncentrēt savu prātu. Kad vajag sākt darīt nepieciešamo, mēs mēģinām noņemt atbildību no sevis. Neapzināti. Šajā gadījumā mūsu domas nestrādā. Noliki svecīti, noskaitīji mantras un – nekādas domas tev neveidosies, jo tu novel atbildību uz ‘’maģiskiem’’ priekšmetiem. 

Tu visur meklē sev racionalizācijas jeb atrunas.  Meklē padomus pie citiem cilvēkiem, lai citi domātu tavā vietā. Kad mēs atbrīvojamies no šīm racionalizācijām (likteņa nav, viss ir atkarīgs no paša domām!), tad parādās iespēja sakārtot savas domas pašam. Izvērtēt savas prioritātes – kas ir pats svarīgākais tavā dzīvē. 

Ja tu pārliksi savu dzīvi uz otra pleciem, viņš nespēs tev iedot pareizu domu. Viņš redzēs tavu problēmu caur sevi. Caur savām dzīves vērtībām. Neviens mums nevar iedot padomu. Tikai mūsu pašu prāts, tikai mūsu koncentrēšanās uz to, ko patiesi vēlamies dzīvē darīt. 

Slinkums – tā ir neizdevusies dzīve. Tas nozīmē, ka vēl nav tik liela iekšējā nepieciešamība mainīt savu dzīvi, ka vēl var dzīvot tā, kā ir. Lai arī tas sagādā ciešanas, bet labāk ir tā, nekā laisties iekšā nezināmajā. Kad cilvēks uzņemas pilnīgu atbildību par savu dzīvi pats, tad viņš pats ir savas dzīves “kučieris”, tad viņš spēj realizēt savu gribu.

Nav sliktu likteņu, ir nepaņemti likteņi. Mums dzīve ir dota, bet neviens to nevar izveidot, izņemot mūs pašus. Neviens nav vainīgs pie mūsu  likstām. Apstākļi un sakritības nepastāv.
Cik daudz ir tādu, kas ir izslāpuši pēc pārmaiņām savā dzīvē, bet cik maz ir tādu, kas tik tiešām izlemj un spēj mainīt savu dzīvi….
 

paDalies ar draugiem

KOMENTĀRI

Komentāru vēl nav

KOMENTĒT ŠO RAKSTU

Jūsu vārds
Jūsu e-pasts
Comment:

Uz augšu