Trauksmes anatomija.

Šis raksts ir domāts  cilvēkiem, kurus bieži pārņem trauksmes sajūta. Trauksme uzrodas pēkšņi (tā mums liekas), ne no šā, ne no tā un neļauj vairs ne mierīgi gulēt, ne laimīgi dzīvot. Dzīves kvalitāte ir pazudusi. Mēs pat neievērojam, ka dzīvojam šādā stāvoklī jau gadiem ilgi un netiekam no tā ārā. Pats interesentākais ir tas, ka situācija patiesībā jau sen ir mainījusies, bet mēs aiz ”pieraduma” turpinām būt atkarīgi no šiem stāvokļiem.

Trauksme atņem veselo saprātu un pasliktina dzīves kvalitāti. Tev ir pazīstamas šīs sajūtas? Tad ejam tālāk. Kas ir trauksme un no kurienes tā rodas? Trauksme – tas ir drošības sajūtas zudums. Drošības sajūta – tā ir cilvēka pamatvajadzība, kas veidojas (vai neveidojas) agrā bērnībā un ietekmē visas cilvēka darbības sfēras visā dzīves garumā. Bērnībā ir  ļoti svarīgi, lai mazuļa  dzīve būtu drošībā un nedraudētu nekādas briesmas, lai viņš varētu augt un pilnveidoties. Kas notiek,  ja bērnam netiek sniegta šī drošības sajūta, ja viņam tā iekšēji neveidojas? Ir vecāki, kuri ar savu uzvedību programmē savā bērnā uzstādījumus: viņam nodrošinās drošības sajūtu tikai tad, ja viņš izpildīs noteiktas prasības, ko vecāki no viņa sagaida. Ja viņš neizpildīs šīs noteiktās darbības, tad drošības sajūtu no vecākiem viņš nesaņems.

Kritikas sekas. Tāda vecāku nostāja ar laiku ieved  mazo bērnu paaugstinātā trauksmes līmenī. Izpaužot sevi kādā darbībā, bērns pastāvīgi skatīsies sev apkārt, lai redzētu sev tuvo, svarīgo cilvēku reakciju un meklēs viņu acīs atbalstu savas rīcības pareizībai. Pusaudža vecumā viņam būs tieksme ‘’rakņāties’’ sevī, šaubīties par jauna projekta uzsākšanu, viņš ilgi nespēs pieņemt lēmumu. Apkārtējie redzēs viņu kā satrauktu un  par sevi nepārliecinātu cilvēku. Un tad, kļūstot pieaugušam, viņam nepiemitīs spējas uzņemties iniciatīvu, bet viņš spēs lieliski izpildīt citu cilvēku norādījumus, centīsies izpatikt citiem.Viņš būs ļoti atkarīgs no apkārtējo cilvēku atzinības un slimīgi pārdzīvos jebkuru kritiku. Ja šis cilvēks tomēr nodarbosies ar to, kas viņam sniedz gandarījumu, viņš tik un tā nespēs pilnībā izbaudīt, jo fonā viņam būs pastāvīga trauksmes sajūta par to –  vai tikai viņš ir izdarījis visu pareizi, vai apkārtējie viņu novērtēs un palielīs?

Šai trauksmes sajūtai līdzi sekos spēcīga emocionāla spriedze. Uzmācīgas domas par to, vai jebkuru, pašu maznozīmīgāko darbiņu, viņš ir izdarījis pareizi? Cilvēks dzīvo noslēgtā trauksmes aplī un pastāvīgā spriedzē. Šī sajūta viņam atņem enerģiju, prieku un dažreiz pat vēlēšanos dzīvot. Viņš dzīvo pastāvīgās sava prāta mocībās. Rodas asa neapmierinātība ar sevi, gan esot sievas (vīra) lomā, gan vecāku vai darbinieka lomā. Ar gadiem, ja netiek atrasts trauksmes iemesls, šī sajūta nekur nepazūd. Tā var uz kādu laiku atkāpties, piemēram,- ar zāļu palīdzību, bet pēc tam atgriežas vēl ar lielāku spēku un intensitāti. Šeit var izdarīt secinājumu par to, kas tad ir trauksmes iemesls. Trauksmes iemesls šeit ir spontāna, nemotivēta iekšējo baiļu sajūta, ar dažādu intensitāti, kura vairāk vai mazāk visu laiku izpaužas cilvēka dzīvē.

Baiļu sajūtas iemesls slēpjas agrā bērnībā – nepietiekamas drošības sajūtas izveidošanās starp  bērnu un vecākiem. Bērnam veidojas tāds domāšanas veids:’’Es esmu drošībā, kamēr saņemu apkārtējo atzinību/uzslavu’’. Šāds domāšanas veids pārvērš bērna personību par atkarīgu no citiem, un ar paliekošu augstu trauksmes sajūtu. Kaut kādā pakāpē tādu personību varētu arī saukt par infantilu, jo viņš pastāvīgi tiecas saņemt  apstiprinājumu savai drošībai caur apkārtējo cilvēku atzinību. Ja  atzinība netiek saņemta, trauksme pieņemas spēkā. Tās iemeslu cilvēkam ir grūti apzināties, jo trauksmes sakne ir nospiesta dziļi zemapziņā. Cilvēkam pašam nav saprotams, no kā tad viņš patiesībā baidās.

Tēlainās domāšanas psihotips  ir tāds cilvēka psiholoģiskais rakstura tips, kura dominējošais domāšanas veids – ir caur tēliem. Viņam  ir ļoti svarīgi veidot emocionālo saikni ar citiem cilvēkiem. Pirmkārt, jau ar vecākiem. Viņam ir ļoti nepieciešama vecāku uzmanība. Viņam pats svarīgākais ir emocionālā saikne ar mammu un tēti. Kad viņš jūt, ka tiek mīlēts, tad jūtas drošībā. Tad nav ne trauksmes, ne baiļu sajūtas. Šiem bērniem ir raksturīgas bailes no tumsas un tāpēc vecāki viņiem ļauj bieži gulēt sev blakus, vienā gultā, līdz 6-8 gadu vecumam. Ir pilnīgi acīmredzams, ka šādā gadījumā  bērnam var būt grūtības adaptēties starp saviem vienaudžiem. Pieaugot, šie bērni negribot turpinās savu bērnības scenāriju: meklēs un pieprasīs mīlestību no sev autoritatīvam personībām, lai nodrošinātos ar drošības sajūtu, tādā veidā samazinot savu trauksmes sajūtu.

Scenārijs  Pie šāda dzīves scenārija par attiecību pamatu kļūs vainas sajūta – kā manipulācija ar partneri, kas kaut kādā veidā samazinās trauksmes sajūtu, bet tomēr nesniegs dzīvei gandarījumu. Ir tādi vecāki, kuri, paši dzīvojot augsta līmeņa trauksmē, izrāda hiperrūpes bērnu audzināšanā, pie tam, pārnesot savu trauksmes sajūtu un pārlieko rūpēšanos ne tikai uz saviem bērniem, bet arī citu bērniem (piemēram, auklītes vai audzinātājas). Var arī būt citāds scenārijs: viņi var sākt rūpēties, gādāt un dominēt pār savu partneri tā, it kā tas būtu viņu bērns, nevis partneris. Tas ir sava veida paņēmiens parādīt citiem, kā “ ir jādara, lai man būtu labi…bet jums nesanāks to izdarīt tik labi, kā es to protu…’’

Vecāki neapzināti nodod  bērniem savu dzīves scenāriju un dzīves filozofiju, kā rezultātā, tas kļūst par pamatu arī bērnu dzīves uztverei. Trauksmainie vecāki nodod savu trauksmi saviem bērniem pat tādā gadījumā, ja apkārtējā vide pat nepieprasa paaugstinātu uzmanību izdzīvošanai. Trauksmainā mammu un vecmammu devīze -‘’Ak, kaut tikai nekas slikts nenotiktu!’’, dara savu nepateicīgo darbu. No bērna izaug cilvēks, kurš ir nelaimīgs un nespējīgs pilnvērtīgi sevi realizēt sabiedrībā.
Turpinājums sekos….

paDalies ar draugiem

KOMENTĀRI

Komentāru vēl nav

KOMENTĒT ŠO RAKSTU

Jūsu vārds
Jūsu e-pasts
Comment:

Uz augšu