RU LV EN

Veģetatīvās distonijas analīze. Pirmā daļa.

Veģetatīvās distonijas sindroms (VD) ir raksturīgs tiem, kuri ir ieciklējušies uz saviem fiziskiem simptomiem un vēl nav gatavi terapijai, jo neapzinās ķermeņa fizioloģiju. Ja šie visi simptomi būtu kaut kā "slikta" vēstneši, tad puse pasaules jau būtu hospitalizēta.

Veģetatīvā distonija - šāds termins ir latviešu un krievu valodās, pasaules medicīnā šāda slimības apzīmējuma nav. Tad, kad es ''slimoju'' ar VD sindromu, zem atslēgas vārda ''VD'' angļu valodā Google man neko nepiedāvāja. Angliski ir: panikas lēkmes un trauksmes lēkmes (panic attacks and anxiety attacks).


KĀ VISS SĀKAS?
Tad, kad uzrodas nesaprotamas sajūtas, kuras cilvēks līdz šim nav izjutis, viņš sāk meklēt cēloņus. Aiziet pie ārsta, veic izmeklēšanu, bet ārsts neko neatrod. Tad tiek noteikta diagnoze – VD. Vairāk kā pusei Latvijas tāda ir. Sākumā cilvēkam uzrodas tādi dzīves apstākļi, kurus viņš traktē kā nepieļaujamus, kā kaut ko ļoti briesmīgu. Tad viss  tas ievelkas, un cilvēks ilgāku laiku dzīvo pastāvīgā spriedzē. Uzreiz šie simptomi jums neuzrodas. Bet situācija turpinās - jūs nespējat izpaust savas emocijas, jūsos nostiprinās bērnībā pieņemtās pārliecības par sevi un pasauli.  Vairāk par to šeit. Jūs pastāvīgi sajūtat draudus, spiedienu uz sevi. Nespējat brīvi izpausties, jums kaut kas visu laiku neizdodas. Jūs dzīvojat bailēs no kritikas utt. Ar laiku, kad cilvēks nespēj atrisināt šīs problēmas, viņš jūtas izolēts, un, nespēdams atrast izeju, viņš sāk izjust sekojošo – iekšējā spriedze sāk pastiprināties. Psihe sāk lēnam padoties, nespēj tikt galā ar spriedzi, un nodod tālāk šo spriedzi ķermenim - tagad to pārvalda ķermenis caur saviem simptomiem. Jo simptomus izturēt ir daudz vieglāk, nekā ilgstošu stresa situāciju.


Simptomi - tie uzrodas tad, kad psihe nespēj atrast atbildes uz sāpīgo situāciju.
Tad, kad mēs dienu no dienas baidām sevi, neredzam izeju no situācijas, psihe padodas. Un jūs sākat izjust ķermeniskus signālus, tādus kā:  sirds ātrāk sāk dauzīties (jūs baidāt sevi ar to, ka jums varētu notikt infarkts), trauksme, kamols kaklā, gremošanas trakta problēmas, sāpes vēderā, vājuma sajūta, hronisks nogurums, augsts vai zems asinsspiediens (tas tiek pastāvīgi pārbaudīts). Šie visi ir simptomi, bāzes lietas, kādā veidā ķermenis mēģina jums palīdzēt, bet tā nav nekāda nāvējoša slimība. Patiesībā, nekas briesmīgs nekad ar jums nenotiek.  


VEĢETATĪVĀ AKTIVITĀTE
Tad, kad cilvēks ir dzīvojis ilgāku laiku šādā spriedzē, beidzot viņš vēršas pie ārsta, bet ārsts nekādu nopietnu slimību neatrod - jums piemēro “diagnozi” VD (veģetatīvā distonija). Tad, kad jūs aiziesiet pie ārstiem, viņi “ielīdīs” jūsos, izpētīs visu, bet  neatradīs reālu iemeslu medicīniskai palīdzībai. Ārsti uzstādīs jums diagnozi VD, un viņiem būs taisnība, jo viņi fiksēs tikai jūsu veģetatīvo aktivitāti. Taču ārsti jums nepateiks to, ko stāstu es. Ja pašā sākumā jums ārsts būtu pastāstījis kaut vai šo, vai jūs nejustos pavisam citādāk?  Ja jums paskaidrotu, kas ar jums patiesībā notiek, puse no jums neciestu no tām problēmām, nesāktu sevi baidīt, nesāktu visu sarežģīt. Tagad ir jautājums – vai medicīna VD var izārstēt? Atbilde ir – nē! Jo ko tad tur ārstēt? Fiziski ar jums ir OK!  Nu izrakstīs jums antidepresantus, varbūt arī paliks nedaudz vieglāk - šie medikamenti nobloķē jušanas spēju. Jūs vispār pārstājat just!  


 Kā šie simptomi izskatās ‘’veselam’’ cilvēkam?
 Tad, kad jums jāliek eksāmens, jūs izjūtat dažādus simptomus (parasti) - jums svīst rokas, jūs sākat biežāk skraidīt uz tualeti, bet jūs taču no šiem simptomiem  nebaidāties? Jūs apzināties, ka ar jums tas notiek tāpēc, ka uztraucaties par eksāmenu. Jā, jums ir trauksme, bailes, bet jūs arī zināt tām iemeslu. Tad, kad nesaprotat, kas ar jums notiek, tad jūs sākat baidīties - jo  neapzināties, ka ir kaut kādas neatrisinātas problēmas jūsos (jūsu iekšējie konflikti). Un tāpēc, ka problēmas netika atrisinātas, jūs tās apspiedāt sevī. Bet tagad tas, kas ir tik daudz gadus apspiests,  izpaužas kā VD. Taču jūs to nesasaistāt ar pagātnes notikumiem.

Tad, kad problēma ir izstumta no apziņas, jūs vairs neapzināties, kas šos simptomus izsauc, un tieši šī nezināšana arī jūs biedē. Eksāmena laikā iemesls ir zināms, bet tad, kad it kā nekas stresu pavairojošs nenotiek, bet paši simptomi ir, tas jūs sāk uztraukt. Šī neziņa. Cilvēki nespēj izskaidrot, saprast savu stāvokli. Un tieši tas arī biedē! Ja eksāmena laikā jūs varat paskaidrot sev, kāpēc tā jūtaties, tad parastos apstākļos, kad jums uznāk tādi simptomi, jūs nevarat to  pamatot, tāpēc jūs uztraucaties. Ārstēt šeit nav ko, jo nav iespējams izārstēt bailes. Nav arī vajadzības - tā ir psihosomatika. Ir jāstrādā ar savām emocijām. Piemēram, ja eksāmena laikā skraidāt uz tualeti, jūs taču to neārstējat, jo tā ir dabīga reakcija uz stresu. Lai to izārstētu, būtu jāmaina visa smadzeņu darbība.

Ārstēt veģetatīvās sistēmas aktivitāti nav nepieciešamības. Tur nav ko ārstēt! VD ir normāla reakcija uz ieilgušu distresu. Jūs pārāk ilgi esat sevi baidījuši un apspieduši savu emociju izpausmes. VD ir apaugusi ar tādiem mītiem, ka cilvēks vairs nesaprot, kur ir patiesība. Patiesība slēpjas tajā, ka tā ir jūsu ķermeņa reakcija uz jūsu neapzinātām zemapziņas pārliecībām /neizdzīvotām emocijām.  


PANIKAS LĒKMES (PL)
Panikas lēkmes – tas ir tad, kad cilvēkam ilgstoši ir  kāds noteikts nepatīkams emocionālais fons. Panikas lēkmes un VD nav viens un tas pats. VD var būt pusei Latvijas, bet ne visiem ir panikas lēkmes. Panikas lēkme  nav slimība. Paši par sevi tie nav draudi vai briesmas dzīvībai. Tā nav dzīves patoloģija. PL  ir dabīgs ķermeņa bioloģisks stāvoklis, ļo-oti spēcīgs uztraukums par savu izdzīvošanu jeb pašsaglabāšanās instinkts. Cilvēks baidās, ka ar viņu notiks kaut kas slikts. Tad, kad cilvēks izrunā savas sajūtas, emocijas, tad, kad viņš meklē risinājumu savas dzīves situācijām, viņam PL nebūs, bet tad, ja viņš sāks pats sevi baidīt – “ja nu es nokritīšu, un visi to redzēs”, “ja nu man būs sirdstrieka”, “ja nu es te nomiršu…”, un tādi nebeidzami ‘’ ja nu…” , “a ja nu...’’ Cilvēks sāk sevi baidīt, viņam liekas, ka viņš jūt kaut ko “nenormālu”, bet tā visa vienkārši ir spēcīga reakcija uz viņa emocijām. Tad notiek PL, un cilvēks to uztver kā bīstamu savas veselības stāvokļa izpausmi. PL – tā vienmēr ir jūsu personīgā interpretācija jūsu organisma stāvoklim.

Problēma nav simptomos, simptomi ir tikai izpausme tam, kas ir pašā apakšā. Un pašā apakšā ir platforma, kura uztur šos simptomus, un šī platforma saucas –pirmā trauma.

PL – tās ir bailes, kurās jūs paši sevi ievedat. Jūs pārāk ilgi esat dzīvojuši lielās bailēs. Piemēram, jūs braucat vilcienā (vai jebkurā citā sabiedriskajā transportā) un pēkšņi  sākat domāt – ja nu man tagad paliek slikti,  ja nu es tūlīt nomiršu? Ievedat paši sevi bailēs, un jūsu simptomi tikai paliek spēcīgāki. Jūs varētu pārdzīvot vienkārši stresu, piemēram, tāpēc, ka attiecībās sarežģījumi vai radušās finansiālas problēmas. Taču to visu sevī “uzskrūvējot”, jūs sākat ķermenī just dažādus simptomus, un paši sev iegalvojat, ka ar jums kaut kas slikts notiek. Jūs esat nepareizi iztulkojuši sakāpinātu veģetatīvo aktivitāti!  


IZBĒGŠANA
Kas notiek tālāk? Tālāk jūs sākat izvairīties no šiem simptomiem, un jo vairāk jūs bēgat, jo spēcīgāki tie kļūst. PL atnāk tikai tad, kad jūs sadomājaties, ka ar jums kaut kas slikts var notikt – jūs nomirsiet, vai jūs paralizēs. Jūs tam noticat un sevi biedējat. Nekur pasaulē neviens no PL nav nomiris, neviens nav ne apkakājies, ne apčurājies, ne dabūjis infarktu. Tās ir vienkāršas bailes, no kurām jūs baidāties. Kāpēc jūs domājat, ka jums kaut kas notiks, ja līdz šim vēl nekas nav noticis? Tāpēc, ka šīs bailes ir balstītas uz pašsaglabāšanās instinktu. Ir tāds teiciens – “bailēm lielas acis”. Šis teiciens nav vienkārši tāpat izdomāts, jo tad, kad cilvēkam ir augsts baiļu līmenis, viņš zaudē spējas adekvāti un kritiski uzņemt informāciju. Viņš pārvēršas par dzīvnieku (reptiļa smadzenes ņem virsroku pār neokorteksu), kurš nezina, kā sev palīdzēt, viņš it kā “nēsājas pa savannu” un bļauj: “Šausmas, kādas šausmas, ārprāts, kas nu tagad notiks!!?” Cilvēkam liekas, ka viņš zaudē paškontroli. Paškontrole viņam nepazūd, jo tā ir iešūta mūsu bioloģijā, cilvēks zaudē spēju saprast, ka ar viņu nekas slikts nevar notikt. PL nav bīstama, pati problēma ir tad, kad sākas izbēgšana no šiem simptomiem. Tā gan ir problēma, un tā ir balstīta uz cilvēka pārliecībām, ka:

1) veģetatīvie simptomi ir viņam bīstami,

2) izbēgšana no PL, pēc tā paša principa, uzskatot, ka PL ir bīstamas,

3) bail palikt vienam, tāpēc, ka man kaut kas var notikt, un man neviens nepalīdzēs,

4) pievērst visu savu radinieku uzmanību; viņiem man ir jāpalīdz, ja nu man sāksies PL,

5) izbēgšana no vietām, kur var notikt PL, kur es varu pārbīties, jo tad es varu nomirt no PL,

6) tabletes – bez zālēm nekur neiešu no mājām ārā. Pilna soma ar dažādām tabletēm, ja nu man piepeši paliek slikti, man tas palīdzēs. Šīs ir 6 kļūdas (izbēgšanas stratēģijas), kuras uztur jūsu problēmu, un veido to apburto apli, pa kuru jūs skrienat. Visa jūsu rīcība ir pakārtota šiem 6 argumentiem. Ar tiem arī ir jāstrādā.
Neiroze neuzrodas kā gripa, tas vienmēr ir kādas ieilgušas spriedzes stāsts. Tas nenotiek spontāni, bet - krājas un krājas.


NO KĀ JĀSĀK?
1) iemācīties nepārspīlēt, neuztvert savus simptomus kā kaut ko briesmīgu un bīstamu;

2) neuzskatīt PL par kaut ko nāvējošu;

3) iemācīties netraktēt attālumu no mājām līdz darbam vai veikalam kā apdraudējumu dzīvībai.

Cilvēki uzskata, ka šo visu var iemācīties, lasot grāmatas vai rakstus par VD. To nevar apgūt tādā veidā, tas ir jāizdzīvo. Prast atpazīt savas emocijas, iemācīties izpaust savas emocijas -  ir jābūt instrumentiem, jānotiek praksei. Jūs nepierādīsiet savām smadzenēm, ka ar jums nekas nenotiks! Tas jums tām jāparāda, pastiprinot savus simptomus, ejot virsū savām PL, ļaujot izjust to, ko jūs jūtat. Tas ir pirmais solis, ar kuru es sāku, kad jutos līdzīgi kā jūs.

Panika seko tikai tiem, kuri no tās bēg. Te jums arī viss noslēpums. Panika seko tiem, kuri no tās baidās un cenšas izbēgt. Viss. Tas ir viss, kas jums ir jāsaprot, tālāk ir tikai tehnoloģijas. Pierādīt sev, ka PL ir droša, var tikai praktiski - jums tas ir jāizdzīvo, nevis tikai jālasa par to.  Lielāka kļūda, kāpēc cilvēki, kuriem ir šis sindroms, nespēj iziet ārā no tā - tāpēc, ka domā, ka problēma ir viņu simptomos.

Trauksmē, panikas lēkmēs, dažādos fiziskos simptomos. Nodarbojas tikai ar simptomiem.Bet problēma nav simptomos, simptomi ir tikai izpausme tam, kas ir pašā apakšā. Un pašā apakšā ir platforma, kura uztur šos simptomus, un šī platforma saucas –pirmā trauma. Pati pirmā dziļā sāpe. Zem šī visa ir bērnībā pieņemtie lēmumi, par sevi, – kāds es esmu un par pasauli – kāda ir pasaule. Ar to tad arī ir jāstrādā. Ar pašu pirmo traumu. To var izdarīt tikai individuālās terapijas formātā. Un nekā citādāk.


Dalieties ar šo informāciju. Esiet veseli!

paDalies ar draugiem

KOMENTĀRI

Komentāru vēl nav

KOMENTĒT ŠO RAKSTU

Jūsu vārds
Jūsu uzvārds:
Jūsu e-pasts
Komentārs: