RU LV EN

Nogalinošā iztēle jeb kas ir jāzina par smadzeņu darbību?

Dažas lietas, kuras jums ir jāzina par smadzeņu darbību:

 

1. Smadzenēm nav laika izjūtas.
Tām ir iemesls un reakcija. Viss. Tām nav ne pagātnes, ne tagadnes, ne nākotnes. Ir tikai “šeit un tagad”. Tieši tāpēc cilvēki, pārdzīvojot par tāliem pagātnes notikumiem, sajūt tos tā, it kā tie notiktu šai pašā brīdī - šeit un tagad. Atceros, kā mana vecmamma pirms ilga laika bija ar kaut ko bija sastrīdējusies un daudzus gadus turēja sevī dusmas par to, ko šis cilvēks viņai bija nodarījis. Tu  skaties no malas un domā - kādēļ viņa to ar sevi dara? Kāda tam jēga? Tas cilvēks taču sen ir miris, jau sen apglabāts. It kā viņai nebūtu, ar ko nodarboties, it kā nebūtu kaut kādas dzīves filozofijas par šo tēmu.

 

2. Smadzenes neatšķir reālo no izdomātā.
Tādēļ cilvēks var sev galvā kaut ko tādu izdomāt, piemēram: bērns nav laicīgi atnācis no skolas, minūtes desmit nokavējies, bet sievietei jau:“Viss!” Viņa sev izdomā pašas briesmīgākās scēnas. Un viņa reāli var no šī izdomātā saslimt. Tāpēc, ka smadzenes neatšķir izdomāto no reālā. Tās redz bildi – zārks, šausmas, tuvākais cilvēks ir miris, viss, un sievietei pēc tam uzstādīs diagnozi - krūts vēzis. Bērns pēc laiciņa ir atgriezies mājās, viss ir kārtībā, bet mātes ķermenis nespēs tik ātri atjaunoties.

 

3. Smadzenes neatšķir sevi no citiem.
Visu, kas cilvēkā notiek, tās translē vienā ķermenī, savā, nevis kādā citā. Ja tu kādu neieredzi, tevī iekšā ir naids un dusmas. Un te tev sāk sāpēt žultspūslis, sāk sāpēt tev, nevis otram. Tāpēc, ka otrs cilvēks vispār nezina, ka tu uz viņu dusmojies. Viņš varbūt gāja garām, nejauši ar kāju kādu aizķēra un aizgāja tālāk. Nevis tāpēc, ka viņš tev kaut ko gribēja nodarīt, viņš vienkārši kaut ko neieraudzīja, bet tu turpini par to “cepties”. Izgāz ”žulti” un pēc tam brīnies, ka tev ir tādas slimības.

Šīs ir tik primitīvas lietas, bet daudzi cilvēki tās nesaprot: Uzskatām, ka jāapvainojas, jākaļ atriebības plāni, par to, ka “mani 6. klasē apsaukāja”! Tikai nesaprotam, kāpēc pēkšņi sākusi sāpēt mugura. Vai arī - cīnāmies par taisnību. Pēc tam cilvēks atnāk uz terapiju un saka – man ir žultspūšļa vēzis. Tu viņam – par taisnību cīnies? Viņš izbrīnīts – jā, jā, kā tu zini? Nu tāpēc tev arī ir tāds vēzis. Kurš tevi apvainoja pēdējo reizi? Un cilvēks sāks divas stundas stāstīt cik pasaule ir netaisnīga.
Ķermenis tikai mums palīdz saprast sevi…

 

paDalies ar draugiem

KOMENTĀRI

Komentāru vēl nav

KOMENTĒT ŠO RAKSTU

Jūsu vārds
Jūsu uzvārds:
Jūsu e-pasts
Komentārs: