RU LV EN

Kā iemācīties pareizi ''ciest''?


Jūs varbūt brīnīsieties, bet - arī ciest ir jāprot. Mēs nepareizi ciešam. Ciešanās ir ielikts ļoti liels resurss. Kāds? Spēks. Kā lai to izvelk no ciešanām ārā?
 
Tad, kad mēs sākam just kādu nepatīkamu emociju – dusmas, naidu, aizvainojumu utt., mēs sākam vest iekšējo monologu vai dialogu ar to cilvēku, kurš mūs ir aizvainojis. Šī iekšējā saruna neizbeigsies nekad, un tieši tas arī padara nepatīkamās sajūtas par ‘’ilgdzīvotājām’’. Pie katras nākamās līdzīgās situācijas ‘’vecā sāpe’’ izlien ārā no lādes, nokratās no putekļiem, reanimējas un sāk aktīvi darboties. Un pēc tam lien atpakaļ savā lādē nevis viena pati, bet nu jau kopā ar saviem sarunu biedriem. Tādus oponentus  senā sāpe sakrāj ļoti daudzus visas dzīves laikā. Tie ir tie, kuri neizdarīja kaut ko tā, kā viņa vēlējās.


Vēl viena metafora šīm sāpēm – cilvēks it kā izveido sev krelles no tādām sāpīgām situācijām, pēc tam uzkar tās kaklā un staigā ar tām krellēm visu dzīvi. Tikai šajā gadījumā krelles nav veidotas no dārgakmeņiem, bet no neizdzīvotām sāpju epizodēm. Lai pārvērstu šīs ciešanas spēkā, ir jāapzinās, ka tam, kurš jūs apvainoja, arī ir tāda sāpju lāde, arī viņš sev nēsā tādas krelles kaklā, un arī viņš dzīvo savā ‘’sāpju cietumā’’ un nepadomā, ka to, ko viņš jums  pateica, jūs uztversiet kaut kā sāpīgi, vai tā kļūs par jūsu dzīves traumu. 
 
Pat tad, ja cilvēks uzvedas agresīvi, viņš neapzinās savu agresivitāti. Patiesībā mēs apvainojamies nevis uz šo cilvēku, bet uz savu INTERPRETĀCIJU, jo reti kāds mūs apvaino tīši, ar nodomu. Nav pat būtiski, no kurienes šī emocija ir cēlusies, svarīgi ir tas, ka mūsos radās negatīvā reakcija. Un tad mēs sākam ar šo cilvēku, vai cilvēku grupu savā prātā strīdēties, attaisnojot sevi vai kaut ko iekšēji sevī pierādot tam otram. Notiek iekšējais dialogs par to priekšmetu, kurš iekrita mūsu dziļākajā sāpē un pieskārās mūsu dziļākajai sāpei. Jūs paši varat šo sāpi noteikt – paskatieties, kādās situācijās jūs vissāpīgāk reaģējat, un uz ko tieši jūs reaģējat – kādiem vārdiem.
 
Tieši šo dialogu arī mums vajag atslēgt. Atnāca kādas ciešanas – vajag tās pa īstam izdzīvot. Pa īstam nozīmē – nevērtējot nevienu, neanalizējot, pat tad, ja tik ļoti to gribas darīt. Aizmirstiet par pašu aizvainotāju, jo, ja jūs sevī sajūtat šo emociju, tas nozīmē, ka tā ir jūsu, ka tā jau ir no kādām citām senākām epizodēm, kuras vēl līdz šim nav izsāpētas. No tā, ka jūs sāksiet šodienas situāciju analizēt, jums labāk nepaliks, bet spēkus gan tas jums atņems. Tad, kad mēs nesākam analizēt, bet tikai izdzīvojam šo emociju– tad šī emocija pārstāj uz mums iedarboties.
 
Emocijas ir dotas, lai tās adekvāti izpaustu. Būdami bērni, mēs vēlamies izpausties, bet tiekam par to sodīti, un tad mēs saprotam (izveidojam sev pārliecību), ka izpaust emocijas - tas ir slikti, mūs var sodīt. Mēs nolemjam vairs neizpaust uz āru, bet emocijas nekur nepaliek, tās nosēžas mūsu šūniņās, muskuļos, audos.
Kļūstot pieauguši, mēs mēģinām kompensēt to, ko nesaņēmām no saviem vecākiem. Mēs staigājam pa dzīvi un mēģinām aizpildīt emocionālo trūkumu - ar cerībām uz uzslavu, dusmojamies, ja to nesaņemam, apvainojamies uz citiem, ja kāds neizdarīja tā, kā mēs vēlējāmies. Tā visa pamatā ir neizpaustās emocijas pret vecākiem. Un kā kompensācija - apvainojamies uz citiem, bet patiesībā tas ir aizvainojums uz vecākiem.


Viss sākas no vecākiem, viss sākas no mūsu bērnības,- tāpēc ir jāstrādā ar vecāku un bērnu attiecībām. Jāsāk no pašas saknes. Visām jūsu šodienas problēmām pati sakne ir tur – bērnībā. Daru kaut ko citiem, gaidu, kad man pateiks paldies, bet patiesībā (neapzināti) gaidu, kad mani mamma novērtēs. Palīdzu citiem, bet gaidu (neapzināti), ka mamma vai tētis mani novērtēs.
Mamma nespēj novērtēt, jo jūs vairs neesat mazs bērns, bet jūs esat iestrēdzis bērna vecumā. Šodien vecāki vairs nespēs iedot to, ko viņi jums neiedeva bērnībā,- tāpēc nekad negūstam šīs piepildījuma sajūtas no citiem.
 
Kad vecās traumas tiek izstrādātas un izsāpētas, pazūd tieksme, iekšējais kliedziens pēc citu atzinības, mīlestības, uzslavas, tu kļūsti pašpietiekams, tu sāc darīt to, kas tev patīk un negaidi, kad kāds tevi uzslavēs, jo tu dari, kas tev vislabāk padodas, tu izpaud sevi, un citi to novērtēs bez tavas gribēšanas būt novērtētam, tas notiks dabīgi. Jo tu vairāk negaidi uzslavu no vecākiem.


Un ja vecāki ir miruši? Ko tad? Tad tas ir nebeidzams aplis skrējienā pēc uzslavas, mīlestības un atzinības, kuram nekad nav beigu. Cilvēks vēlas piepildīt to emocionāli trūkstošo daļiņu – nesaņemto atzinību bērnībā, kuru nav iespējams vairs piepildīt. Mamma vairs nekad nepateiks tev, cik tu esi labs.
 
Izdziedini savu iekšējo bērnu un atgūsti savu spēku, enerģiju, kura tev tika dota pie piedzimšanas!

Dalieties ar draugiem

 

KOMENTĀRI

Komentāru vēl nav

KOMENTĒT ŠO RAKSTU

Jūsu vārds
Jūsu uzvārds:
Jūsu e-pasts
Komentārs: