RU LV EN

Kā dot padomus?

Vai jūs zinājāt, ka ieradums dot padomus var būt arī dziļa iekšēja programma, kura patērē ļoti daudz dzīves enerģijas? Ja brīdī, kad jūs mācāt  otram, kā dzīvot, jūs jūtat spēka pieplūdumu, tad ir vērts izskatīt savu iekšējo stāvokli. Padomus var un vajag dot. Bet nevajag ar tiem uzstāt. Tiem ir jābūt tikai kā savam viedoklim. Gan jums, gan jūsu sarunas biedram ir jāsaprot, ka tas ir tikai jūsu situācijas redzējums.

Tad, kad jūs dodat padomus - jūs veidojat sev priekšstatu par esošo situāciju, un ar to jūs ieslēdzat domāšanas procesu. Cilvēkam pašam ir jāsāk domāt par savu situāciju. Šeit jums kā padomdevējam varētu palīdzēt trīs soļi. Parasti mēs palaižam garām pirmo, ļoti svarīgo soli - ir jāatzīst tas, kas patiesībā  notiek. Ja cilvēks neatzīst situāciju, kurā viņš atrodas, dot viņam padomus ir bezjēdzīgi.

Piemēram, sieviete dzīvo ar alkoholiķi, kurš nestrādā, un vēl pie tam paceļ pret viņu roku. Teikt, ka viņai viņš ir jāpamet, ka viņai ir jāpadomā par sevi un bērniem, ka viņa grauj savu dzīvi - ir pareizi, bet bezjēdzīgi. Tāpēc, ka sieviete atrodas bezizejas situācijā. Cik daudz savas dzīves laika viņa vēl pazaudēs, kamēr nolaidīsies līdz pašai lejai! Jo tikai tur sajutīs pamatu zem kājām. No sākuma viņai ir jāatzīst, ka lēmums - neko nemainīt - tās ir tikai atrunas. Tikai tad viņa ieslēgs prātu risinājuma meklējumus. Un tikai tad nāks otrais solis - tajā jūs varat dot padomus un piedāvāt kādus variantus kā izeju no situācijas.

Trešais solis - uzklausot jūsu redzējumu, cilvēkam ir pašam jāpieņem savs lēmums. Ja jūs sāksiet uzstāt, tad viņš var aiziet no atbildības, un tad atbildība tiks pārlikta uz jums. Vai arī - viņš ieslēgs pretestību un izdarīs pa savam. Padomi bieži var tikt uztverti kā aizvainojums, - apstiprinājums tam, ka es esmu kaut kāds ne tāds. Muļķis, kas pats nespēj tikt skaidrībā ar savu dzīvi. Mani “audzina”, un tas man liek justies zemākam. Ja es nespēju rīkoties, kā man iesaka, tad es neesmu nekas. Tāpēc labi padomi bieži izsauc pretestību.

Jums ir jāļauj cilvēkam pašam pieņemt lēmumu. Padoms - tas ir tikai veids, kā pievērst uzmanību esošajiem variantiem. Lietot tos vai nē - tā ir paša cilvēka izvēle. Pārliecināt parasti gribas tad, ja tas jūs pašu aizķer. Pat ja ne tieši, bet jums ir kāda reāla izdevība no situācijas izmainīšanās. Pamēģiniet tikt skaidrībā ar saviem pārdzīvojumiem sakarā ar šo gadījumu.

Ja jums ir “pieradums” pierādīt savu taisnību, uzstāt uz sava, ja jums patīk teikt : “bet es taču teicu...”- tad drīzāk tā ir iespēja spēlēt jūsu iekšējo spēli. Patiesībā jūs ne tik daudz uztrauc otra cilvēka pārdzīvojumi, kā savas taisnības pierādīšana. Ne katrs ir gatavs tajā atzīties, bet ja jūs spēsiet to atzīt, tad jums no pleciem nokritīs smaga nasta.

Atbildiet sev patiesi uz sekojošiem jautājumiem:

Kad es dodu cilvēkam padomu, ar kādu mērķi tas ir:
— Es vēlos parādīt savu gudrību?
— Es gribu pierādīt, ka man ir taisnība?
— Es jūtu savu nozīmīgumu?
— Es tā bēgu no savām problēmām?
— Es jūtos pārāks un gudrāks par otru?

Uzdodiet šos jautājumus savam iekšējam Es. Būšu priecīga, ja uzrakstīsiet komentāros savas atziņas. Esmu pārliecināta - ja jūs apzināsieties savas spēles shēmu padomu došanā, jūs atbrīvosieties no nevajadzīgas dzīves enerģijas tērēšanas. Jūs, dodot padomus otram, varēsiet justies harmoniski.

Dalieties ar draugiem

 

KOMENTĀRI

Komentāru vēl nav

KOMENTĒT ŠO RAKSTU

Jūsu vārds
Jūsu uzvārds:
Jūsu e-pasts
Komentārs: