Vardarbība – tas nozīmē, ka tika traucētas jūsu personīgās robežas. Kāds ielauzās jūsu personīgajā teritorijā. Vardarbība varētu būt – seksuāla, piekaušana, apspiestība. Varbūt kāds jaucas jūsu darīšanās, jūsu dzīvē, pastāvīgi lien jūsu teritorijā, lien jūsu dvēselē? Tas liecina par to, ka jūs nevarat nolikt savas robežas, jo jums ir trauma zemapziņā, kura neļauj to izdarīt. Citi ļoti labi to jūt. Jebkurš var atnāk pie jums mājās, ņemt jūsu lietas, bāzt savu degunu jūsu lietās, apvainot un kritizēt jūs.

Seksuālā vardarbība – tas ir pats briesmīgākais privātās teritorijas traucējums. Tā ir ļoti spēcīga trauma un tie, kas to ir izcietuši, bieži bloķē šo pārdzīvojumu. Nostrādā ļoti spēcīga aizsardzības reakcija. Psihe to bloķē atmiņā. Ja ir iespēja uzreiz aizmirst, mēģina aizmirst. Iedzen to kapsulā un nēsā sev līdzi kā talismanu par pagātnes šaušalīgo notikumu. Ja arī nolemj ar kādu par to parunāt, tad sarunas laikā var pilnībā izstumt emocijas un pārdzīvojumus.

Cilvēki, kuri ir piedzīvojuši seksuālu vardarbību, mēģina aizbēgt paši no sevis, viņi nespēj aizbēgt no sava ķermeņa, bet viņi var sākt nejust sevi – it kā es patiesībā nebūtu es. Iekšējā izbēgšana un sevis neatzīšana ļauj turpināt dzīvot, bet tas atstāj spēcīgu nospiedumu uz iekšējo stāvokli un dzīvi vispār.

Praksē ir pierādīts, ka vardarbības mūsu dzīvē ir daudz vairāk, nekā mēs varam iedomāties. Kad es klausījos stāstus, kāda vardarbība notiek ģimenēs kaut kur tālākās valstīs, kā onkuļi vai vectētiņi lien mazām meitenītēm biksītēs, es domāju, ka tas nav par mums. Man likās, ka tas ir par kaut kādām tālākām valstīm, bet tikai ne par mums. Par valstīm, kur ir reliģiski ierobežojumi, kuri tādā veidā liek psihei izkropļoties. Realitāte izrādījās daudz briesmīgāka.

Ļoti daudzi gadījumi tā arī paliek neizrunāti. Bērni baidās un nesaprot, kas notiek. Vecāki baida vai māna viņus. Dažreiz vecāki vienkārši atmet ar roku, izliekas, ka nedzird. Un tas viss paliek aizmirstos un noslēptos dvēseles stūrīšos.

Cilvēks atnāk ar to problēmu, kura viņam ir šodien, bet sakne velkas līdzi no pagātnes, kur, lai izdzīvotu un adaptētos, vajadzētu maksimāli saspiest savas robežas, sajust sevi kā niecību – pazemotu un nenovērtētu. Un tad rodas sajūta, ka izejas nav, citi stāvokļi nepastāv, un cilvēks ir nolemts palikt tajā līdz savām pēdējām dienām.

Mūsu bioloģija ir izstrādājusi aizsardzības mehānismu, kurš nostrādā ekstremālās situācijās. Ja dzīvnieki draudu situācijās izmanto instinktus un pēc tam nomierinās un atslēdz reakciju, tad mēs, cilvēki, varam tajā iestrēgt. Briesmu vairs nav, bet es vēl joprojām pārdzīvoju,
un tādējādi uzturu savu bioloģiju bailēs, it kā situācija vēl līdz šim brīdim pastāvētu. Tādā stāvoklī ir ļoti grūti tikt galā ar iekšējiem pārdzīvojumiem.

Cilvēks pat var izlikties, ka it kā viss ir ļoti jauki, bet patiesībā liela daļa dzīves enerģijas aiziet iekšējās traumas uzturēšanai un tās bloķēšanai. Nogriezt kontaktu ar pārdzīvojumiem (nejust) un liekas, ka it kā palika vieglāk. Patiesībā pati sāpe nekur nepazūd, tā ir iebāzta vēl dziļāk un izpauž sevi caur fiziskiem simptomiem.

Viena no problēmām, kad nav iespējams aizsargāt savas robežas, var atspoguļoties urīnpūšļa sistēmā. Ķermenis ieslēgs procesus un sāksies izmaiņas orgānos un audos. Ar pārdzīvoto pieredzi, kura ir iestrēgusi, mēs ne tikai atņemsim sev savu dzīvi, bet arī veiksmīgi nodosim saviem pēctečiem, bērniem un mazbērniem.

Tāpēc ir nepieciešams pieņemt sev apzinātu lēmumu – varbūt ir pienācis laiks atbrīvoties no šī smaguma un dzīvot vieglāk?

Iepatikās raksts? Padalies ar draugiem!