Domu graudi.

Ļoti bieži cilvēki vēršas pie speciālista ar šādiem jautājumiem: -”dodiet, lūdzu padomu”; -“pasakiet man, ko darīt – kā dzīvot?”;- “ko var izmainīt?”;-”es esmu jau visu izmēģinājis, nekas nepalīdz, vai kāds var pateikt, ko darīt?”
Daudzi psihologi, protams, arī mēģina palīdzēt. Bet… ja ar padomu varētu palīdzēt, tad pasaule sen jau būtu paradīze. 

Ja cilvēks atnāktu uz trenažieru zāli un teiktu: “Instruktor, kas jādara, lai iegūtu lielākus muskuļus?” Instruktors viņam atbildētu: “Jātrenējas”. Un cilvēks priecīgs ietu un sāktu trenēties, lai iegūtu lielākus muskuļus. Un, skat! – pēc kāda laika ķermenis sāk iegūt vēlamās formas.
Cilvēks, kas vēlas iegūt rezultātu, iet un trenējas. Instruktors tikai palīdz noteikt, kuri trenažieri viņam piemēroti un kā ar tiem darboties. Trenējas pats cilvēks, nevis instruktors. Nevis tikai “runā, runā, runā”, bet reāli strādā sava skaistuma un veselības dēļ. Un maksā par to naudu. (Varbūt kāds domā, ka kādā sporta zālē ir bezmaksas trenažieri?) Kāpēc tad, kad runa ir par psihisko treniņu, lai būtu citādi? Tiklīdz vajag “uztrenēt” cilvēka psihiskās dotības, tā atbildība jāuzņemas psihologam. Pietiks ar vienu padomu, lai dzīve izmainītos… Ja tikai ar vienu padomu varētu izmainīt dzīvi, tad jau sen visi gribētāji to būtu izmainījuši, – par to taču ir sarakstīts tik daudz grāmatu!

Es saprotu to tā, ka ar padomu palīdzēt nav iespējams. Lai iemācītos peldēt, ir vismaz jāiebrien ūdenī. Laimes tabletītes neeksistē. Darbs ar sevi ir tāds pats darbs, kā jebkurš treniņš vai kaut kā jauna apguve. Kāpēc darbs ar sevi vienatnē ir mazefektīvs, un lielākoties nedod nekādus rezultātus? Tas tāpēc, ka cilvēks ir sev neapzināti uzlicis psiholoģiskās aizsardzības maskas, kuras palīdz nejust nepatīkamās emocijas.

Lai tās ieraudzītu un noņemtu, ir vajadzīgs ārējais novērotājs. Viņš ir vajadzīgs arī tāpēc, lai laikus atbalstītu un neļautu cilvēkam iekrist atpakaļ savā ierastajā purvā. Lai būtu kā saredzams balsts grūtos pārdzīvojumos un palīdzētu cilvēkam rast atbalstu pašam sevī. Neredzēt savā acī baļķi ir pilnīgi normāli, jo “Es un mans baļķis” – tas ir viens vesels, un, lai to ieraudzītu, ir jāierauga tas no ārpuses. 

Ir cilvēki, kas kontaktēšanās procesā to saprot, un ir arī tādi, kas patiesībā pat nevēlas nekādu palīdzību, – viņi vienkārši gribēja pārliecināties, ka viņu ciešanām nekas nevar palīdzēt. Viņi to dara veiksmīgi! Tādiem nav iespējams palīdzēt.

paDalies ar draugiem

KOMENTĀRI

Komentāru vēl nav

KOMENTĒT ŠO RAKSTU

Jūsu vārds
Jūsu e-pasts
Comment:

Uz augšu