Vai vajag piedot?

Pati ideja par piedošanu man liekas dziļi pretīga. (Tikai nemetiet man uzreiz ar akmeņiem!) Es uzskatu, ka vēlme “piedot” ir destruktīva savā būtībā. Vairumā gadījumu “piedevējs” atrodas upura stāvoklī, jo patiesi tic, ka otrs cilvēks ir “nodarījis viņam kaut ko sliktu”. Es uzskatu, ka tāda pozīcija neatļauj cilvēkam valdīt pār savu likteni. 

Lielākoties visi “piedevēji” tikai APSPIEŽ, nevis atbrīvo savas emocijas, un tas ir ļoti slikti veselībai, it īpaši, ja apspiestā emocija ir – aizvainojums. Labāk ir aiziet un pateikt otram cilvēkam acīs visu, ko tu par viņu domā. Attiecības tas neuzlabos, bet veselībai būs lietderīgāk, jo aizvainojums, – tā ir ļoti smaga emocija jeb iekšējais stāvoklis.   Aizvainojuma apspiešana – viens no vēža radītājiem. 

Es nekādā gadījumā nemudinu jūs vispār neko nedarīt, ja jūs sāpina kāda cilvēka uzvedība, tomēr “piedošanas” metodes, ar kurām strādā daži cilvēki, neizsauc manī neko, izņemot skumjas. 

Paziņa, kura izslasīja Lūles Vilmas grāmatu, stundām izrunāja pie sevis – “Es piedodu”. Lai piedotu vienam cilvēkam, vajadzēja izrunāt šo frāzi TŪKSTOŠ reižu. Ak, dievs! Ir daudz vienkāršākas un efektīvākas tehnikas, kā strādāt ar “piedošanu”.