Vai jums ir pazīstama sajūta, ka gribās būt labam (labai) visiem?

Ja ir, tad šis raksts ir domāts jums.

Būt labam visiem, kas gan tur slikts, jūs jautāsit?

Ja jums nav brīvas izvēles kā rīkoties (palīdzēt vai nepalīdzēt) –  tas vienmēr ļoti nogurdina. Jūsos ir kāda iestrādāta programma no pagātnes, kura strādā automātiski un jūs pat par tās esamību neziniet. Jūs visu laiku mēģinat būt labs, izdarīt otram labu, nedomajot pats pats par sevi…

Pat ja mēs vēlētos no visas sirds pasūtīt pāris mājas tālāk kārtējo palīdzības lūdzēju, vai, lai padomātu pa savu personīgo komfortu pirmkārt, nevis par visiem pārējiem – programma vienalga ieslēdzas un mēs paklausīgi sekojam tai un pat naivi ticam, ka palīdzēšana citiem mums sagādā labsajūtu.

Kāds varētu būt iemesls tādai ‘’visiem palīdzēšanas’’ uzvedībai? Ar kādu mērķi pagātnē šī programma ir nostrādājusi un tagad ieslēdzās automātiski, kā autopilotā, mums pašiem neapzinoties?

 

Pirmais  programmas ieslēgšanās variants – vai tikai mamma nenobijās, uzzinājusi, ka ir stāvoklī ar jums? Vai viņai nebija domu iztaisīt abortu vai iespējams viņa šaubījās – vai viņai ir vajadzīgs tagad bērns. Kāda situācijas ar viņu notika tajā laikā, kad viņa varēja izdarīt sev secinājumus, ka ir jābūt labai, lai netiktu pamesta. Varbūt tētis gribēja aiziet pie citas. Negribēja precēt mammu. Pajautājiet to viņai, ja ir iespēja.

 

Ja tā ir, tad intuitīvi ierakstās programma – ir jābūt labai, lai tevi nepamestu. Kad tevī iekšēji veidojās jauna dzīvība, visas līdzīgas situācijās pārdzīvojas it īpaši smagi. Sieviete visu uztver daudz emocionālāk. Bērns, atrazdamies mātes dzemdē, vēl nespēj sevi atdalīt no viņas un pārdzīvo viņas stāvokļus, kā pats savējos. Šie mammas pārdzīvojumi ierakstās bērna zemapziņā – lai izdzīvotu ir jābūt labam.

Mazuļa gaidīšanas periods, ir ļoti svarīgs periods, kad daudz kas ieprogrammējās viņa tālākajā nākotnes uzvedībā. Viss, kas notiek ar mammu grūtniecības laikā, ierakstās kā mūsu noteikumi, lai mēs ieraudzītu Gaismu.

Lai mani piedzemdētu, man ir jābūt labam. Lai par mani rūpētos – ir jābūt labam. Lai es citiem patiktu – ir jābūt labam.

 

Kad es jau esmu piedzimis, ir svarīgi, lai mani mīlētu – savādāk es viens pats neizdzīvošu. ‘’Man ir jābūt labam’’ – tas ir pats galvenais izdzīvošanas noteikums. Es jau no bērnības intuitīvi cenšos būt labs un izdarīt visu perfekti. Vai mani liela? Vai man pateicās? Vai mani slavē ģimenē? Vai man izsaka pateicību? Vai to izsaka no visas sirds vai tā bija tikai dežurējoša frāze? Paliek sajūta, ka kaut kas laikam tomēr nav tā kā vajag. Es it kā redzu visu labi, man patīk, bet kaut kas tomēr nav līdz galam, vajag vēl labāk. Un pēc tam , tā visu dzīvi, lai ko arī es nedarītu, it visur redzu kaut kādas nepilnības, kļūdas, visu laiku sajūta, ka kaut ko tomēr nevaru izdarīt līdz galam. Kaut kas nav izdarīts līdz galam.

Es strādāju un strādāju, bet neredzu ne gala, ne malas.

Tā mēs varam sevi nodzīt, līdz tam, ka  nokrītam  gultā ar izdegšanas sindromu uz ilgāku laiku. Kāpēc? Tāpēc, ka neviens nepalielīja, nepateica kāds es esmu malacis! Nav sajūtas, ka ir izdarīts līdz galam, nav labsajūtas no padarītā. Nav frāzes:’’ O, superīgi! Kāds tu malacis!’’

Un tā visu dzīvi, galvā ir ierakstīta programma – ‘’ nē, kaut kas tomēr nav tā, kā vajag, vajag labāk’’. Ja blakus ir mūžīgi nepamierinātais vīrs (sieva), visu laiku kaut ko pieprasošie bērni, vecāki, haoss darba vietā. Priekšnieks, kurš nekad nepaslavē…….

Kā jau zināms, pilnībai nav robežu. Izdarīt kaut ko ideāli – nav iespējams un tāpēc cilvēks iekrīt depresijā. Perfekts cilvēks – tā ir nāve, jo dabā nekas nav perfekts. Nav iespējams būt perfektam. Un kur tad ir robeža starp kvalitāti un perfekcionismu?

Kuram ir interesants cilvēks, kurš no ārpuses viss tāds ideāls un labs, bet iekšēji jūtas nomākts un depresīvs, jo viņš visu dara dēļ citiem, nevis pats sev.

Tikai nepārspīlējiet!

Es nesaku, ka tāpēc ir jākļūst sliktam. Nevajag sākt dzīvot tikai sev. Tā ir tikai otra galējība, kur dažreiz iemet tos, kuri ir piekusuši būt labi. Tādā  gadījumā, cilvēks cenšas būt ļoti slikts, lai aizietu no savas ‘’labuma darīšanas’’, tāpēc, ka viņam ir tā slikti. Teicamniece izrādās par prostitūtu, paklausīga mammas meita pēkšņi sev izvēlas partneri no kriminālajām aprindām, gudrais puisītis nodzeras.

Šeit ir svarīgi atrast harmoniju. Saprast, ka ‘’labi’’ un ‘’slikti’’ ir tikai jūsu paša vērtējums. Un katram šis vērtējums ir individuāls, lai cik tu arī necenstos, vienmēr atradīsies kāds, kuram kaut kas nepatiks.

Un tā ir skriešana pa apli. Bet izeja no tā ir. Ir jāapzinās, kur šī programma ir ierakstīta un ar kādu mērķi tā tika tur ierakstīta. Tad aizslēgtais aplis tiks pārrauts. Var taču būt arī labs, bet neejot pretim savām iekšējām sajūtām. Esot patiesam ar sevi.

Priecājieties par sava bērna sasniegumiem, lai arī tie nav īpaši nozīmīgi.

No visas sirds pasakieties viņiem par to, ko viņi dara, paslavējiet viņus.

Ja jūs vēlaties atrast savas nepazinātās programmas, tad sākums ir šeit

Vēl tikai 2 dienas palikušas līdz īpašā piedāvājuma beigām

Lai jums panākumi jaunajā gadā un daudz jaunu atklājumu!